Pārmaiņu vadīšana
Uzsākot pārmaiņas, māsām vajadzētu pārskatīt, vai viņām ir nepieciešamās zināšanas, prasmes un līdzekli, lai sasniegtu savus mērķus. Masas uzdevums varētu būt, piemēram, palīdzēt pacientam mainīt dzīvesveidu, atmetot smēķēšanu, strādāt ar kolēģiem, lai pārkārtotu aprūpi nodaļa, vai arī izmantot pacientu apskates rezultātus, lai klīnikā mainītu apkalpošanas veidu. Neatkarīgi no nolūka, visiem priekšlikumiem nepieciešami vairāki nosacījumi:
- izprast, kā strādā attiecīgā organizācija un kuri tajā ir ietekmīgākie cilvēki,
- zināt, kādi līdzekļi ir vajadzīgi un ka tos iegūt,
- prast mācīt, strādāt komandā un sazināties,
- apzināties savas spējas, spēku, trūkumus un zināšanas, — izprast darba praktisko pusi un svarīgāko darāmo,
- laiks,
- zināt, kā panākt pārmaiņas, un dažādas taktikas, ko var izmantot,
- vadības un izglītības atbalsts.
Pat pārvaldīšana, ko šķiet vieglāk mainīt, slēpj sevi daudz grūtību; panākumi atkarīgi no daudziem faktoriem.
Šī nodala izgaismo pārmaiņu procesa galvenos posmus. Izšķiroša nozīme ir māsu zināšanām un prasmēm. Zināšanas par to, kā ieviest pār¬maiņas, atvieglinās pārmainu vadīšanu un nodrošinās panākumus. Tas ir tikpat svarīgi, kā zināt, kāda rīcība nepieciešama sirds apstāšanās gadījumā, vai pārzināt infekciju slimību profilakses principus.
Masu rīcībā tagad ir arvien lielāks daudzums zināšanu par pārmaiņu vadīšanu. Pastāv trīs galvenās pieejas pārmaiņu ieviešanai.
Pirmā ir „varas-piespiedu”. Tā ir metode no augšas uz leju, kad pie varas esošie cilvēki dod norādījumus citiem, kā viņiem mainīt savu darbību. Tas nozīmē, ka cilvēki klausa augstākstāvošo pavēlēm un parasti izjūt draudus (kā atlaišanu no darba vai citu sodu), ja viņi to nedarītu. Šī pieeja parasti ir raksturīga militārām un hierarhiskām organizācijām vai ari tādām, kas balstās uz stingru birokrātisku kontroli. Veselības jomā tā saistās ar stin¬gri sadalītu aprūpes organizēšanu. Diemžēl, šī pieeja bremze to cilvēku, kas saņem pavēles, iniciatīvu un radošo aktivitāti. Netiek ņemta vērā iespējamība, ka atsevišķi cilvēki vai grupas var pretoties ierosinātajām pārmaiņām vai, priekšniekam neredzot, darīt pa vecam.
Otrā – „racionāli—empīriskā”. Tas nozīmē, ka cilvēki pārsvara dar¬bojas veselā saprāta un personiskas ieinteresētības vadīti. Izvēles gadījumā viņi rīkosies tā, lai visi gutu vislielāko labumu. Ari šī pieeja ir nedaudz no augšas uz leju un valdonīga. Tas nozīmē, ka informācija un instrukcijas plūdīs vienā virziena — no cilvēkiem ar zināšanām un varu uz tiem kam tas nav. Vienkāršs piemērs būtu, kad māsa sniedz smēķētāju gru¬pai daudz informācijas un loģisku zināšanu, kā un kāpēc viņiem vajadzē¬tu atmest šo ieradumu. Pēc «racionāli—empīriskas» metodes smēķētājiem vajadzētu to atmest, jo veselais saprāts ņemtu virsroku.Šī pieeja rada iespēju cilvēkiem, kam ir vara, manipulēt, un pat cinis¬ki, ar organizācijas darbiniekiem. Rodas jautājums, it īpaši veselības aprūpē, kas notiek, kad personāla intereses nonāk konfliktā ar klientu interesēm. Pastāv šaubas, vai cilvēki vienmēr darbosies, vadoties no veselā saprāta. Māsu attieksmi pret aprūpi var ietekmēt neziņa un aizs¬priedumi, kā piemēram, daudzu māsu attieksme pret AIDS slimniekiem.
…
