Attiecība starp personu un lietu ir sabiedriska attiecība, jo uzliek pienākumu visām pārējām personām respektēt šo īpašnieka tiesību un atturēties no darbībām, kuras varētu kaitēt šo tiesību realizācijai. Privāts īpašums ir viens no civiltiesību fundamentiem, kas mudina cilvēku saimnieciskā dzīvē ielikt lielāku enerģiju.
Tas, ka kādam pieder manta gan kustamā, gan nekustamā nenozīmē ka var valdīt neierobežoti. Tās nav tikai tiesības, bet arī pienākumi, kas veicami attiecībā pret īpašumu un sabiedrību kopumā.
Īpašuma reforma Latvijā sākās jau 1988. gadā un līdz ar to tika pieņemti daudzi normatīvie akti un radīta pāreja no valsts (viss pieder visiem) īpašuma uz privāto īpašumu, kuras mērķis ir radīt īpašnieku.
Latvijas Republikas Satversmes 105. pants paredz tādu cilvēka pamattiesību, kā tiesības uz īpašumu, t.i. Latvijas Republikā ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašums ir pilnīgas varas tiesības par lietu, tiesība valdīt un lietot to, iegūt no tās visus iespējamos labumus, ar to rīkoties un noteiktā kārtā atprasīt to atpakaļ no katras trešās personas ar īpašuma prasību (CL 927.p.).
Lai novērstu īpašnieka tādu rīcību, kas kaitētu, piemēram, blakus esošā īpašuma saimniekam, kā arī novērstu trūkumus, kas izveidojas, sadalot zemi privātīpašniekiem, ir nepieciešami dažādi īpašuma tiesību ierobežojumi.
Šim mērķim kalpo arī servitūti, kas ir tiesība uz svešu lietu, ar kuru īpašuma tiesība uz to ir lietošanas ziņā aprobežota kādai noteiktai personai vai noteiktam zemes gabalam par labu (CL 1130.p.). Servitūti ir nozīmīgi infrastruktūras objektu, piemēram, satiksmes ceļu, cauruļvadu, elektropārvades un telefona līniju ierīkošanā un izmantošanā uz svešas zemes, kā arī sveša zemes gabala dzīļu izmantošanā derīgo izrakteņu ieguvei1.
Mana darba mērķis ir noskaidrot aprobežotu īpašuma lietošanas tiesību jēdzienu, saturu un klasifikāciju, kādi likumdošanas akti šos jautājumus reglamentē.…