Ja cilvēks jūtas apmierināts ar darbu, tas nozīmē, ka viņš tajā atrod priekš sevis vairāk patīkamo, nekā nepatīkamo. Zinātniskos pētījumos pasaulē šī tēma galvenokārt tiek pētīta, balstoties uz motivācijas teorijām. Ar vārdu “motivācija” parasti saprot cilvēka iekšējos psihiskos spēkus, kuri mudina viņu darboties. Apmierinātība ar darbu ir cieši saistīta ar:
cilvēka personību un rakstura iezīmēm. Ir veikti daudzi pētījumi, kas apstiprina, ka pastāv saistība starp pozitīvo afektivitāti un apmierinātību ar darbu;
Apmierinātība ar darbu lielā mērā ir atkarīga no tā, cik cilvēks jūtas laimīgs, un no tā, kā viņš uztver apkārtējo pasauli;
Apmierinātību ar dzīvi kopumā: jo cilvēks ir apmierinātāks ar dzīvi, jo augstāka ir viņa apmierinātība ar darbu (un otrādi), darba izpildi.
Jo cilvēks ir apmierinātāks ar darbu, jo viņš cenšas veikt savu darbu labāk – strādā radoši, piedāvā savas idejas, priekšlikumus un ar prieku nododas darbam. Jo zemāka ir cilvēka apmierinātība ar darbu, jo vairāk viņš to veic formāli, bez ieinteresētības, tikai pienākuma pēc.1
50. gadu otrajā pusē Hercberga vadītā pētnieku grupa aptaujāja 200 kādas firmas darbiniekus, lūdzot aprakstīt tos gadījumus, kuros pēc darba veikšanas viņi ir jutušies ļoti apmierināti, un pretēji – tos gadījumus, kad pēc savu pienākumu izpildes viņi ir jutušies īpaši neapmierināti. Pēc šīs aptaujas rezultātiem Hercbergs izdalīja divas faktoru grupas – ārējie (ar darba apstākļiem saistītie) faktori un iekšējie faktori. Pirmās grupas faktori reizēm tiek dēvēti arī par higiēniskiem, otrās grupas – par motivējošiem faktoriem.
Ārējie faktori:
1.Darba alga.
2.Darbavietas saglabāšanās garantijas.
3.Darba apstākļi.
4.Sociālais statuss organizācijā.
5.Organizācijas darba politika.
6.Tiešā priekšnieka attieksme,
7.Attiecības ar kolēģiem darbā.…