Absolūtisms jeb neierobežota karaļa vara ir viena no spilgtākajām 17. un 18. gadsimta Eiropas vēstures iezīmēm. Lasot vēstures literatūru, nākas sastapties ar atšķirīgiem absolūtisma skaidrojumiem un dažādu šī jēdziena piesaisti laikam un telpai. Daļa vēsturnieku absolūtisma sākumus saskata jau 15. gadsimtā, bet daži uzskata, ka absolūtisma pirmsākumi saistāmi ar Luija XIV (1643-1715) valdīšanas laiku.
Absolūtisma jēdziens ir mūsdienās lietota abstrakts jēdziens, kas vēstures literatūrā ieviesies tikai 19. gadsimta beigās.
Ikdienas līmenī absolūtismu definē kā neierobežota monarha vara, taču jāņem vērā, ka līdzās tomēr pastāvēja visdažādākie padomdevēja institūti, kuros piedalījās brīvo kārtu pārstāvji. Tā kā "tīrā" veidā absolūtisms nekur nerealizējās, jo:
tam traucēja reģionālās starpvaras (aristokrātija);
kārtu ietekme netiek pilnīgi iznīcināta (pilsētas monarham ir nepieciešamas kā atbalsts pret pārāk lielu aristokrātijas un baznīcas varu).
Absolūtisms nebija arī gatava un līdz galam izstrādāta valsts pārvaldes sistēma, kurai dažādu valstu valdnieki būtu centušies sekot, īstenojot to dzīvē jau gatavā veidā. Pati sabiedrība nonāca pie absolūtisma ilgstošu un daudzveidīgu vēstures procesu rezultātā. Protams, daudz Eiropas monarhi centās atdarināt Luija XIV galmu un politiku. Taču maz ticams, ka viņiem būtu izdevies ieviest šo politiku savās valstīs, ja pati sabiedrība nebūtu tiktāl nobriedusi, lai to pieņemtu.…