Apgaismības laikmeta racionālisma filosofijas tradīcijas un cilvēka fenomens

Viduslaiku un jauno laiku racionālisma atšķirības nav saistītas nedz ar domāšanas iespēju novērtējumu, nedz ar atziņu par nepieciešamību tās pielietot. Viduslaiku filozofija savu vēlāko konkurentu pārspēja pat tai aspektā, ka pasludināja intelektu ne tikai par spējīgu izzināt parādības, bet arī pašu pasaules būtību (cilvēks nav nekāda akla būtne, ko Dievs vestu pie apziņas). Pret šādu pasaules uzskatu cīnījās jauno laiku racionālisms, atsvabinot intelektu no šādi fiksētas teoloģiskās ontoloģijas ietvariem, definējot to pa jaunam un novirzot uz citiem uzdevumiem. Citiem vārdiem, atšķirība starp viduslaikiem un jaunajiem laikiem nav saistīta ar jautājumu, vai vispār izmantot intelektu, bet ar nostādni, kādam nolūkam raidīt darbā domāšanu, uz kādu mērķi to virzīt un uz kādiem principiem balstīt tās lietošanu.
18.gadsimts kultūrvēsturiskās pieredzes ziņa ir nozīmīgs laiks: veidojas pārliecība par brīvu, pašpietiekamu indivīdu. Šī dzīves izjūta ir ārkārtīgi vajadzīga pilsoniskajā sabiedrībā, kuras izveidošanu apgaismības laikmeta teorētiķi uzskata par vienu no galvenajiem sabiedrības attīstības mērķiem.
Apgaismības filozofijas apskats būtu nepilnīgs bez cilvēka problēmas aplūkošanas. Tās traktējums franču apgaismībā bija naturālistisks. Cilvēks apgaismotāju izpratnē ir pilnīgi pakļauts dabas likumiem.
Apgaismības filozofija pievērš maksimālu uzmanību cilvēka spriestspējai. Tā nav prāta abstrakta spēja spriest par sarežģītām teorētiskām lietām, bet gan prasme izvērtēt konkrētās situācijas, domāt “ar savu galvu”, saglabāt veselo saprātu. …