Apgaismības kustība Eiropā

Apgaismības izcelšanās
Reformācijas un kontrreformācijas jeb katoļu reakcijas laikmetā (t. i., XVI gs. un XVII gs. pirmajā pusē) Eiropas kultūras tautas sevišķi nodarbināja reliģiskie jeb ticības jautājumi. Par tiem interesējās plašas sabiedrības aprindas, saskaldīdamās reliģisko uzkstu ziņā dažādos ticību novirzienos. Uz ticības izšķirību pamata dažās valstīs norisinājās asas iekšējās cīņas un asiņaini pilsoņu kari. Ticības jautājumi toriez lielā mērā noteica arī valstu ārējo politiku un bija par iemeslu vairākiem ilgiem un plašiem kariem valstu starpā.
Bet tad, sakot apm. Ar XVII gs. otro pusi, kultūŗas tautu uzskatos un noskaņojumā notika pārmaiņas. Savā gara dzīvē tās atkal vairāk sāka interesēties par laicīgām jeb pasaulīgām lietām. Tas nozīmē, ka, tāpat kā humānisma jeb Renesanses laikmetā, tās sāka piegriezt vairāk vērības dabai, cilvēkam un sabiedrībai. Šīs pārmaiņas tautu gara dzīves vispārīgā noskaņojumā izpaudās arī jaunā kultūras virzienā, ko mēdz dēvēt par Apgaismību, bet tā piekritējus un sludinātājus – par apgaismotājiem.

Apgaismības raksturīgākās īpatnības.
Ilgu laiku (t. i., viduslaikos un jauno laiku pirmajā pusē) Eiropas tautas savā dzīvē un uzskatos pieturējās bez tuvākām pārdomām pie senās tradīcijām vai arī pie tā, ko viņiem mācīja un sludināja kāda autoritāte. Starp šādām autoritātēm galvenā bija baznīca. Savas mācības un prasības baznīca pamatoja ar to, ka tās esot paša Dieva prāts un griba, ko viņš atklāsmes ceļā darījis zināmas īpašām personām. Šīs baznīcas mācības un prasības cilvēki uztvēra padevīgā uzticībā un centās tās ievērot savā dzīvē. …