Apgaismības idejas Latvijas teritorijā 18. un 19.gadsimtā

Kā jau ievadā tika minēts, tad ir zināms, ka apgaismību var skatīt gan plašākā, gan šaurākā nozīmē. Par plašāko nozīmi tiek dēvēts laiks, kas ir nākamais pēc viduslaikiem un tiek ticēts prāta „dabiskajai gaismai”, kura spēj pārvarēt domas sholastisko ierobežotību.1 Savukārt, šaurākā skatījumā šis laika posms tiek skaidrots kā laika posms, kurš sevī ietver laika posmu no Angļu revolūciju 1688. gadā līdz Franču revolūcijai 1798. gadā- pateicoties arī šajā laikā augošajai apziņai par dzīvi jaunā filozofiskā un zinātniskā laikmetā. Francijā, Itālijā un Vācijā tika runāts par apgaismoto gadsimtu.2
Apgaismība attīstījās 18. gs., jo tas bija laiks, kurš veicināja jaunu ideju rašanos un radīja jaunus filozofus, kuri šīs idejas attīstīja, pilnveidoja un īstenoja. Zinātniskās revolūcijas atklājumi mudināja noticēt savam saprātam un tā spēkam, tā bija vērsta ne vien pret nezināšanas tumsonību, bet arī pret tradicionālo kristīgo pagātni, kā arī tā laika progresīvākie domātāji un rakstnieki bija pārliecināti, ka cilvēks spēj saprast dabas procesus, pārveidot tos tā, lai tie spētu veicināt morālo un materiālo izaugsmi.
Īpaši apgaismības rašanos un attīstību veicināja pārmaiņas Eiropas kultūrā 17.gs. 2.pusē, jo cilvēki bija noguruši no pārmērīgi lielās reliģiskās ažiotāžas un tādejādi sāka pievērsties lietām, kuras nav saistītas ar laicīgajām lietām jeb reliģiju. Tāpat tiek runāts, ka apgaismību sekmēja reformācijas nepieciešamība Eiropā vai arī filozofijas un dabaszinātņu attīstība 17. gs. , attīstība, kura par galveno uzskata tieši cilvēka prātu.…