Merķelis mirst 1850. gadā, laikā, kad gaisā jau virmo tuvās latviešu atmoda. Latviešu tautas atbrīvošanās un kultūras attīstība stafeti no Merķeļa pārņem jaunlatvieši, bet Merķelis iekļaujas paliekoši tālākajā latviešu kultūrā un veido tajā visai plašu un saredzamu slāni. Te minams J. Pullana ar roku pārrakstītais “Latviešu” tulkojums (11851), Kr. Valdemāra vairākkārtēja balstīšanās uz “Latviešiem” un citiem Merķeļa darbiem, F. Mālberģa un R. Tomsona radītās pirmās Merķeļa biogrāfijas, A. Birkerta, K. Lejnieka, M. Zariņa dažādu prozas žanru biogrāfiskās grāmatas, Merķeļa darbu motīvu izmantošana Ā. Alunāna, Raiņa, Aspazijas un M. Zālītes lugās, Ausekļa, Matīsa Kaudzītes, Pētera Ērmaņa, Jāņa Petera un citu Merķelim veltītie dzejoļi. Tā ir tikai daļa no plašās merķeliādes.
Nobeigums
Apgaismība Eiropā bija garīga kustība, ko veidoja tālaika intelektuālās elites pārstāvji – izcilākie filosofi, rakstnieki un zinātnieki. Galvenie apgaismības ideju izplatītāji bija valdnieku galmi ( īpaši Prūsijā un Vācijā), kā arī aristokrātija un turīgi ļaudis. Liela nozīme bija mācību iestādēm, literārām biedrībām, saloniem, preses izdevumiem, tomēr jāatzīmē, ka pat Vācijā 18. gadsimta beigās lasīt prata apmēram viena trešdaļa iedzīvotāju. Slavenā avīze “Valsts Ziņotājs” iznāca 3 – 4 tūkstošos eksemplāru un labākajā gadījumā ar to iepazinās 80 tūkstoši cilvēku. Pastāvīgi lasošā publika bija ne vairāk kā 1% Vācijas iedzīvotāju.
Šajā kontekstā runāt par plašu apgaismes ietekmi Latvijas zemnieku masās var visai nosacīti. No baltvāciešu vidus apgaismotāja godu pelnījis tikai G. Merķelis, bet jāņem vērā fakts, ka viņa darbi ilgu netika tulkoti latviešu valodā.
…
