Ernests Trelčs 1897.g. apgaismību definēja šādi:
“Apgaismība ir eiropeiskās kultūras un vēstures patiesi modernā perioda sākums un pamats. Tā nekādā gadījumā nav vienīgi vai galvenokārt zinātniska kustība, bet ir universāls kultūras apvērsums visās dzīves sfērās. Tās tendence izpaužas kā tieksme panākt imanentu pasaules izskaidrojumu ar visās sfērās spēkā esošu izziņas līdzekļu palīdzību, kā arī racionālas dzīves kārtības iedibināšanā, pakļaujot to vispārnozīmīgiem mērķiem.”
Paraugs visai Eiropai bija franču apgaismotāji, kuri nesaistīja sevi ne ar kādu sabiedrisko kārtu un darbībā un spriedumos, neņemot vērā visu savu patriotismu.
Šī garīgā kustība, kuras priekšgalā atradās intelektuālā elite, pateicoties tās ideju plašajai popularizācijai, pārtapa par vispārēju pasaules uzskatu. Tās vadmotīvs bija prāts kā regulatīvais princips visās dzīves sfērās. Prāts, drosme kritizēt, garīgā brīvība un reliģiskā tolerance tika pretstatīta tradīcijai, ticības dogmām, baznīcas un valsts autoritātei, tikumiskajiem un kārtu aizspriedumeim.
Apgaismotāju ciešā pārliecība, ka ar prāta visu lietu mēra palīdzību var atklāt visus esamības noslēpumus, noveda arī pie ticības racionalizācijas. Deisma “prāta reliģija” atzīst Dievu kā radītāju un pasaules pirmpamatu, taču apstrīd Dieva iejaukšanos pasaules norisēs. Pasaule pēc radīšanas brīža funkcionē, pateicoties saviem imanentajiem likumiem.
Vācu apgaismībai salīdzinājumā ar franču bija raksturīgas daudz spilgtākas utilitāri pedagoģiskas tendences. Tās sākās vēlāk un īpaši pēc 1763. g. atstāja lielu ietekmi uz praktisko politiku. Vācu apgaismībā valdīja doma, ka tai piemīt pašatjaunošanās un evalucionāru pārmaiņu spēks. Valdošais domātājs bija Kristiāns Volfs.
Apgaismību ideju izplatīšanai Vācijā svarīga nozīme bija lasītāju biedrībām, kas aptvēra ļoti plašus slāņus un tiek uzskatītas par organizātoriskā ziņā viss izplatītāko biedrību tipu. Lasītāju biedrības bieži bija saistītas ar slepenajām biedrībām – otru lielāko apgaismības ideju nesēju. Apgaismības nesēji dažkārt bija arī universitātes profesori, taču pašas universitātes nebija to centri. Apgaismību Vācijā izplatīja lasītāju biedrības, saloni, pat garīdznieki. Apgaismības rezultātā Vācijā 18.gs. beigās lasīt mācēja ¼ daļa iedzīvotāju.
Apgaismība bija vienlaicīgi garīga un praktiska kustība. Tās ietekmē vājinājās tradicionālās saites starp ticību un baznīcu. Būtisks apgaismības sasniegums bija tradīciju un autoritātes kritika, kas novērsa savu laiku pārdzīvojušo un pavēra jaunus ceļus attīstībai. Apgaismības tieksme izgaismot visu tumšo un izskaust visdažādākos māņus nekavēja to atbalstīt un veicināt jaunu, noslēpumainu rituālu parādīšanos u.c.
Apgaismotā absolūtisma politiskais mērķis bija radīt inovācijām draudzīgus birģerus un spēcīgus, ar augstu pašapziņu apveltītu zemniecību. Apgaismība ietekmēja pat militāro sfēru. Attiecīgās valdības parasti karus veda ar ierobežotiem līdzekļiem, izvirzot noteiktus (teritoriālos, tirdzniecības, koloniālos u.c.) mērķus.
Apgaismība aptvēra gandrīz vai visas zinātnes – filozofiju, dabaszinātnes un sociālo refleksiju sfēru, kā arī to lietojumu dažādās dzīves jomās – tehnoloģijā, izglītībā, tiesībās, pārvaldē, kā arī starptautiskajās attiecībās.
…
