Mūsu zeme nav brīva no noziedzības, un tāpēc tai ir vajadzīgs dārgs valsts aparāts, kura uzdevums ir kriminalitātes apkarošana. Arvien lielāku nozīmi un aktualitāti to valsts iestāžu darbībā, kas darbojās ar noziegumu izmeklēšanu un krimināllietu iztiesāšanu, ieņem cilvēku personības brīvību un viņu pamattiesību aizsardzība. Patiesības izskaidrošanai katrā krimināllietā ir jābūt pakārtotai apstākļiem, lai šajā procesā neciestu personu tiesības, brīvības un likumiskās intereses.
“Ikvienam ir tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību. Nevienam nedrīkst atņemt vai ierobežot brīvību citādi kā tikai saskaņā ar likumu”.1
Mūsu sabiedrībā, kas soli pa solim atrodas ceļā uz patiesi tiesisku valsti, šāds uzdevums ir pilnībā atrisināms. Nolūkā atklāt noziegumus, noskaidrot noziegumu izdarījušās personas, dažreiz rodas nepieciešamība ierobežot personas tās vai citas konstitucionālās tiesības. Ir cilvēki, kas to pieņem kā pašu par sevi saprotamu lietu, tātad brīvprātīgi. Taču mūsu sabiedrībā tomēr ir cilvēki, kas negrib samierināties, ka tiek ierobežotas viņu konstitucionālās tiesības. Un valstij gadījumos, ja citu noziegumu atklāšanas iespēju nav, ja savādāk nav iespējams atlīdzināt nodarīto kaitējumu, sodīt vainīgo vai pārtraukt noziedzīgo darbību, neatliek cita iespēja, kā piemērot valsts piespiedu līdzekļus, tai skaitā apcietinājumu.
Referāta tēmas izvēle bija atkarīga no interesantajām masu saziņas līdzekļos esošajām diskusijām un attiecīgi manas vēlmes sīkāk iepazīt šo drošības līdzekli, tā piemērošanas kārtību, termiņus u.c. nosacījumus.…
