Arvien lielāku nozīmi un aktualitāti to valsts iestāžu darbībā, kas nodarbojas ar noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanu un krimināllietu iztiesāšanu, ieņem cilvēku personības brīvību un viņu pamattiesību aizsardzība. Nolūkā atklāt noziedzīgus nodarījumus, noskaidrot to izdarījušās personas, dažreiz rodas nepieciešamība ierobežot viņu tās vai citas konstitucionālās tiesības. Patiesības noskaidrošanai katrā krimināllietā ir jābūt pakārtotai apstākļiem, lai šajā procesā neciestu personu tiesības, brīvības, likumiskās intereses. Mūsu sabiedrībā, kas soli pa solim atrodas ceļā uz patiesi tiesisku valsti, šādam uzdevumam vajadzētu būt pilnībā atrisināmam. Un valstij gadījumos, ja citu noziedzīgu nodarījumu atklāšanas iespēju nav, ja savādāk nav iespējams atlīdzināt nodarīto kaitējumu, sodīt vainīgo vai pārtraukt noziedzīgo darbību, neatliek cita iespēja, kā piemērot citus valsts piespiedu līdzekļus. Kriminālprocesam, salīdzinot ar visām tiesībās zināmajām procedūrām, ir visspilgtāk izteikts piespiedu raksturs. Pamatos procesuālā piespiešana attiecas vai, pareizāk sakot, ir virzīta pret tādiem procesa dalībniekiem kā aizdomās turētais un apsūdzētais. Šeit, pirmām kārtām, ir jānosauc kriminālprocesuālā aizturēšana, apcietinājums, kā arī pārējie Latvijas kriminālprocesa kodeksā paredzētie drošibas līdzekļi. Tā kā drošibas līdzekļu (sevišķi apcietinājuma) būtībā ir saskatāms valsts piespiedu raksturs, kas skar personas konstitucionālo tiesību ierobežošanu, jautājumam par apcietinājuma kriminālprocesuālo reglamentāciju Latvijas likumdošanā ir sevišķi aktuāla nozīme. Rakstot saavu studiju darbu, kā galveno avotu ņēmu Latvijas Republikas Krimināllikumu. Blakus tam tika izmantoti vairāki autoru darbi, kas man palīdzēja labāk izprast tieši apcietinājuma teorētisko nozīmi. Ārijas Meikališas apcietinājuma un ar to saistīto procesu formulējums man šķita pieņemami, lai tieši šo autoru ņemt kā teorētisko pamatu aresta raksturošanai.…
