MANS VIEDOKLIS
Es uzskatu, ka tiešu socializācijas risku nepastāv, jo antroposofija cilvēku pēta ne tikai kā fizisku būtni, bet arī kā garīgu būtni. Ja cilvēks cenšas sevi izzināt visu savas dzīves laiku, tad nedomāju, ka tajā var būt kādi riski. “Lai sasniegtu garīgo pasauli, katram cilvēkam ir jāiziet savs atziņas ceļš”. Tādā veidā mēs mācāmies saprast sevi un arī citus. Šajā reliģijā nav arī morāli augstas prasības pret cilvēku, nav jāievēro stingri noteikumi, tādā veidā cilēkam nav krasi jāmaina savs dzīves stils, nekas netiek uzspiests.
Protams, ir jārēķinās ar to, ka, ja bērns mācās Valdorfa skola, tād pārejot uz citu skolu, var rasties grūtības. Manuprāt, ja bērns mācās šajā skola un kaut kad vēlas pāriet uz valsts skolu, tad viņam var sagādāt grūtības pielāgoties sistēmai, jo Valdorfskolā sistēma ir pavismaz citādāka. Valdorfskolā vairāk tiek apgūta māksla un mūzika, matemātiku un fizisku apgūst vairāk caur dzīves pieredzi un ķermeni, nevis tik teorētiski, literatūru apgūst, iestudējot lugas. Pedagoģijas pamatā ir bērns un viņa konkrētais vecums, kurš nosaka mācību saturu un metodes. Domāju, ka dažiem bērniem būtu grūti pierast pie parastās skolu sistēmas. Grūtības varētu sagādāt arī tas, ka pārējie bērni pret šo bērnu, kurš nācis no Valdorfskolas, varētu izturēties mazliet citādāk, jo iespējams, nesaprastu šī bērna uzskatus. Taču no šī riska, pēc manām domām, var veiksmīgi izairīties, stāstot bērnam par to, ka ir dažādas izglītības sistēmas, nepieturēties tikai pie vienas, bet gan dot bērnam priekštatu par dažādību. Līdz ar to bērniem ir vieglāk vienam otru pieņemt un saprast.
Kopumā, manuprāt, antroposofijā ir ļoti daudz pozotīvu aspektu, ir grūti atrast ko negatīvu, jo šī zinātne iedziļinās un pēta cilvēku, viņa garu, dvēseli un miesu. Antroposofija teicas uz to, lai cilvēks sevi attīsta, tādā veidā cilvēks var atraisīt visus savus apslēptos intelektuālos, sociālos un garīgos spēkus.
…
