2.2. Iestudējumi un viesizrādes Latvijā
Rīgas Dailes teātrī pavisam ir tapušas trīs „Kaijas”, no kurām visveiksmīgākās ir Arnolda Liniņa 1976. gada iestudējums ar Viju Artmani Arkadinas lomā un vēl nesen dzimusī Mihaila Gruzdova „Kaija”. Aktrisi Arkadinu spēlē Rēzija Kalniņa un viņas mīļāko, rakstnieku Trigorinu – Artūrs Skrastiņš. Ņina Zarečnaja tiek piedāvāta Ilzes Ķuzules atveidā. Augstās skatuves paaugstinājuma malu rotā fotoreprodukcijas – Dailes pagājušā gadsimta 20. – 30. gadu aktrišu portreti pilnā augumā. „Antona Čehova lugas galvenie varoņi ir aktrises un rakstnieki, Mihaila Gruzdova iestudējumā sevi kā spogulī ieraudzīs jebkuras jomas radoša personība. Tāpat kā viena konkrēta talantīgi radoša cilvēka neapmierinātība ar sasniegto būs nebeidzama, tā bezgalīga šī problēma būs arī mūžīgā laika ritējuma kontekstā: viss viens, vai dramaturga stāsts rit uz 19. un 20.gadsimta sliekšņa kādā Krievijas provinces ainavā vai, kā Dailes teātra iestudējuma gadījumā, – tepat, teātra kafejnīcā. Bet vēl vairāk, kā šķiet, Mihailu Gruzdovu šoreiz interesējusi jaunu, tikko mākslā ienākušu cilvēku likteņi un pārdzīvojumi – iestudējuma emocionālajā centrā izvirzījušies Alda Siliņa Trepļevs un Ilzes Ķuzules Ņina. Pirmais no viņiem – jauns, talantīgs, kaislīgi aizrautīgs rakstnieks, kurš, nav šaubu – ļoti mīl savu māti aktrisi Arkadinu (Rēzija Kalniņa), bet vēl vairāk Ņinu. Savukārt Ņina sākotnēji ir dzīvi mīloša, nesamaitāta jauna meitene, kura par visām varītēm gan tiecas uz Trepļevu, bet vairāk kā uz mākslas pasaules cilvēku. Te arī aizraujošās Čehova psiholoģiskās mežģīnes iespējams šķetināt tālāk – kaislīga mīlestība vai aizraušanās taču allaž iet roku rokā ar mākslinieku radošo dzīvi. Šo patiesību Mihails Gruzdovs jo īpaši paturējis uzmanības lokā,” raksta kritiķa Dita Eglīte.
Liepājas teātris pie „Kaijas” iestudēšanas ir vērsies divas reizes. Pirmā bija Nikolajs Mūrnieka "Kaija" 1954. gadā (skat. 2. att.). Ņina Zarečnaja bija uzlecošā zvaigzne Sigrīda Stungure, Arkadina – Irmgarde Mitrēvice, jauno formu meklētāju Trepļevu spēlēja aktieris Aleksandrs Maizuks. Kritika par šo izrādi sprieda ar zināmu apmulsumu. Ņina tika slavēta – Kaija, kura pilnīgi atbilstot pareizajiem priekšstatiem par mākslinieci, kas rūdās grūtībās, teju visu sapratīs un piesliesies revolucionāriem. Bet tie pārējie sēž omulīgā siltā atmosfērā, tā vietā, lai parādītu, "ka šie cilvēki sanākuši kopā nevis it kā pēc darba, bet gan aiz dīkdienības. Saulainās omulības vietā te gribējās redzēt nomācošu garlaicību," raksta kritiķe Dzidra Vārdaune. Padomju kritikas lasot ir jāsaprot, ka 50. gadu padomju teātrī pareizais tonis bija iestudēt garlaicīgu Čehovu. Mūrnieka iestudējums bija izaicinoša tradīciju laušana. Varoņi vairs vārgi nedvesa par aizejošo dzīvi, bet gan pilnasinīgi tiecās to izbaudīt, pa laikam egoistiski, pat ļaunprātīgi ignorējot un samīdot pašus tuvākos cilvēkus.
Otrais bija Oļģerta Krodera iestudējums 1987. gadā (skat. 3. att.). Izrāde tiek uzskatīta par vienu no 15 labākajām visā Liepājas teātra pastāvēšanas laikā. Kroders iestudēja savu "Kaiju" ar herbārija krāšņumu. Slaveno ezeru Indras Briķes tēlotā Ņina attēlo ar plaukstās ieslēptiem spogulīšiem. Mākslīgs šajā izrādē ir viss: Daces Makovskas spēlētās Arkadinas brokāta tērpi, kas atgādina kaut ko no sengrieķu teātra kostīmiem, Voldemāra Zenberga attēlotā Sorina šķībā, vēju izpūstā frizūra, kurā dabiskais rudums ar sirmumu kopā rada dīvainus rozā toņus, Leona Leščinsks - Trepļevs ar futūristisko fraku, kam atloki ir gan priekšā, gan uz muguras. „Viņu dzīve ir nedabiska. Jo patiesībā viņi visi alkst nevis pēc dzīves, bet pēc mākslas. Tās dēļ viņi gatavi kā naktstauriņi lidot uz uguni, nedomādami par to, ka sadegs. "Kaiju" slavē Rīgā, apbalvo Baltijas pavasara teātra festivālā, uzaicina spēlēt uz Maskavas Dailes teātra skatuves, kas tiem laikiem vispār ir augstākais novērtējums. Bet Liepājā zāles ir pustukšas, ” raksta teātra zinātniece Edīte Tišheizere.
…
