Antisemītisms nacistiskajā Vācijā kļuva par oficiālu valsts politiku. Nacistu antisemītiskā propaganda balstījās uz rasistiskajām teorijām, iekļaujot reliģiskās neiecietības elementus, kā arī identificējot ebrejus ar kapitālistiskiem un komunistiskiem elementiem. Ebrejus nacionālsociālistiskajā Vācijā pasludināja ārpus likuma, viņiem bija aizliegts piedalīties vēlēšanās, ieņemt amatus valsts iestādēs, būt pasniedzējiem universitātē, stāties laulībā ar vāciešiem u.c. Pēc Hitlera nākšanas pie varas sākās masveida ebreju grautiņi (Kristāla nakts – vāciski Kristalnacht), sākās ebreju īpašumu ekspropriācija. Ebreju vajāšanu dēļ 1939. gadā Vāciju no visiem 500 000 tās ebreju (1% iedzīvotāju) bija pametuši 320 tūkstoši. Nacisti bija izstrādājuši visu Eiropas ebreju deportēšanas plānu uz Madagaskaras salu, kas tolaik bija Francijas kolonija. Tā kā Vācija nenoslēdza miera līgumu ar Franciju, šo plānu vēlāk nomainīja ar tā dēvēto „galīgo risinājumu” – pilnīgu ebreju fizisku iznīcināšanu, tādējādi tā un visas iepriekšējās nacistu darbības dēļ bojā aizgāja 6 miljoni Eiropas ebreju.…