Īpaša loma sengrieķu dzīves uztverē politiskās iekārtas nostiprināšanā 5.-4.g.s.p.m.ē bija dažādiem filozofisku uzskatu paudējiem. Viens no ievērojamākajiem bija Sokrāts. Savu dzīvi viņš veltīja cilvēka tikumiskai pilnveidošanai. Par augstāko tikumu viņš uzskatīja gudrību, zināšanas. Sokrāts augsti vērtēja drošību un mērenību. Viņa darbība atstāja lielu ietekmi ne tikai uz viņa laika biedriem, bet arī uz vēlākām paaudzēm.
Sokrāta praktiskais mērķis bija vispirms tīri individuāla mērķa neizbēgamības sekas. Individuālo mērķi Sokrāts saprata kā katra atsevišķa cilvēka morālo pilnveidošanos. Te ir arī Sokrāta pedagoģiskās darbības būtība. Kopš Sokrāta darbības perioda centrālais jautājums bija cilvēka un sabiedrības attiecības.
Es uzskatu, ka Sokrāta pedagoģiskās darbības būtība pauda katra indivīda pilnveidošanos, attīstību, un sekmīgu tālāko darbību. Viņš uzskatīja, ka cilvēki var izzināt tikai paši sevi. Arī audzināšanas mērķis ir sevis pašizzināšana un morāla pilnveidošana. Manuprāt, cilvēka morāles pilnveidošana nav iespējama bez ētikas jautājumu risināšanas, un Sokrāts sevi uzskatīja par speciālistu šajā jomā. Zināšanas viņš uzskatīja par ētikas nosacījumu.
Savdabīgi ir Sokrāta uzskati par zināšanu, laimes un tikumības kopsakaru. Vissvarīgākais cilvēka dzīvē ir laime, bet tā atspoguļojas tikumībā. Tikai tikumīgais ir laimīgs, bet tam ir jāzina, kas ir tikumība. Tātad zināšanas ir tikumība. Tikai gudrais var būt laimīgs. Šim Sokrāta apgalvojumam es nepiekrītu. Pasaulē ir ļoti daudz cilvēku, kuri nav pietiekami izglītoti, taču viņiem visas iespējas ir būt laimīgiem. Manuprāt, vissvarīgākā ir sirds un dvēseles gudrība, kas ir zelta atslēga patiesai laimei. Cilvēka iekšējā pasaule ir īstā tikumu pazinēja.
Sokrāts par vislielāko vērtību atzina prātu.…
