Antīko filosofu pedagoģisko atziņu salīdzinoša analīze

Sengrieķu filozofs Aristotelis (384 – 322 p.m.ē.) ir unikāla personība, izcils pedagogs teorētiķis, kura atziņas pārdzīvojušas gadsimtus un daudzas no tām nav zaudējušas aktualitāti arī mūsdienās. Par galveno audzināšanas mērķi viņš uzskatīja augstāko spēku attīstīšanu cilvēkā, sekmējot viņa tuvošanos pilnībai.
Atšķirībā no Platona un Sokrata, kuri uzskatīja, ka audzināšanas mērķis ir attīstīt katra indivīda spējas atbilstoši viņa dotībām un filozofu vadībā sagatavot viņu to pienākumu izpildei, kuriem indivīds vislabāk piemērots, Aristotelis cilvēces augstāko labklājību saskatīja kopienas apziņā. „Augstākais mērķis, par ko cīnās katrs cilvēks, ir valsts mērķis. Katra cilvēka saikne ar viņa līdzcilvēkiem ir laime.”
Tikums Aristoteļa izpratnē neizriet no zināšanām (tās dod tikai gudrību), bet no gribas stāvokļa.
Aristotelis uzskatīja, ka svarīgāk mācīt pazīt pašus priekšmetus, lietas, nevis vārdus.
Par svarīgu audzināšanas uzdevumu viņš uzskatīja teorētiski pamatotu paradumu veidošanu, audzināšanas jautājumus skaidrojot savā darbā „Politika”. Aristotelis izsaka domu, ka līdz piecu gadu vecumam nevajag bērnus nodarbināt ar mācībām vai likt viņiem grūti strādāt, jo tādējādi varot tikt aizkavēta bērnu fiziskā attīstība. Bērniem vajadzīga rotaļa, kurā pēc iespējas vairāk jāatdarina nopietns darbs, kas vēlāk dzīvē būs jādara. …