Antīkie tēli Aspazijas dzejā

Aspazija - tā nav tikai sengrieķu valdnieka Perikla sieva,
Aspazija - tā nav tikai latviešu dzejniece,
Aspazija – tā pirmkārt ir sieviete, kura vienmēr pratusi aizstāvēt savas tiesības, tajā pat laikā nezaudējot savu sievišķo šarmu uz pievilcību.1
Kas bija un kas vēl joprojām ir Aspazija? Vai maz uz šo jautājumu ir iespējama viena konkrēta atbilde? To, kāda dižā dzejniece bija kā cilvēks, mūsdienu lasītājs vairs nevar uzzināt no viņas pašas. Mūsdienu dzejas lasītājam atliek vien lasīt dzejnieces atstāto garīgo mantojumu, laikabiedru atmiņas un pētnieku atklāto. Bet tas tomēr nespēj atklāt patieso ainu, jo katrs savam stāstījumam pieliek daļiņu no sevis.
Gandrīz vienmēr blakus Aspazijas vārdam ir arī Raiņa vārds. Māra Zālīte savā esejā „Par Aspaziju un viņas bulvāri” raksta: „Nav iespējams ilgi runāt par Aspaziju, nepieminot Raini. Rainis un Aspazija. Aspazija un Rainis. Var mainīties vārdu kārtība, bet šie vārdi ir un būs vienmēr blakus.”2 Bez Aspazijas nebūtu bijis Rainis, un nevar noliegt, ka ,visticamāk, bez Raiņa nebūtu Aspazijas. Aspazija bija blakus Rainim gan trimdā, gan grūtos sadzīves brīžos, gan iedvesmas, gan garīga izsīkuma brīžos. Interesanti, ka Aspazija, kura cīnījās un sludināja sievietes brīvību un nepakļaušanos, neupurēšanos vīrietim, tik ļoti spēja sevi upurēt vienam vīrietim. Upurēties ne tikai kā sievietei, bet upurēties arī kā garīgam cilvēkam, māksliniecei gan smagi strādājot, lai sagādātu Rainim pēc iespējas labākus jaunrades apstākļus, gan koriģējot un pārrakstot dzīvesbiedra darbus, tā atņemot sev tik dārgo laiku pašas dzejai un lugām.…