Apzīmējums antīks radies no latīņu vārda „antiquus” – sens, šis apzīmējums attiecas tikai uz Eiropas literatūru, jo pasaules mērogā bija arī senākas literatūras. Pastāvēja Senajā Grieķijā un Romā. Pastāv no 9/8gs.p.m.ē. līdz 5.gs.m.ē. Vispirms attīstījās Mazāzijas R piekrastē, vēlāk teritoriāli paplašinās: 6/5 Atēnās; 4/3 Aleksandrijā; 3 – Romā, spēcīgā grieķu lit. ietekmē. Antīkā literatūra ietekmēja Eiropas tautu vēlāko gs. literatūru, kas izskaidrojams ar tās idejisko bagātību, jo antīkajos darbos risinātas aktuālas un nozīmīgas problēmas politikā, filozofijā un ētikā, kuras savu nozīmi nav zaudējušas arī mūsdienās. Senie grieķi ir likuši pamatus visiem vēlākajiem pasaules uzskatiem, piem., filozofijas pasaulē grieķi ir devuši 2 pamatsistēmas: materiālistisko Demokrita un ideālistisko Platona filozofiju. Literatūrā grieķi ir devuši dažādas mākslinieciskās formas un stilistikas līdzekļus. Visu jauno laiku literatūras pārstāvētie žanri – episkā poēma, idile, traģēdija, komēdija, elēģija, satīra un epigramma jau antīkajā literatūrā sasniedza diezgan augstu līmeni, tikai noveles un romāna attīstība nepilnveidojās. Senākais žanrs sengrieķu literatūrā ir eposs; līdz mūsu dienām saglabājušies divi, Homēram piedēvēti darbi, „Iliāda” un „Odiseja”.
Periodizācija: arhaiskais 9/7 – ģints iekārtas sabrukums, šķiru veidošanās: tautas mutvārdu daiļrade, episkā dzeja, eposs kā žanrs (Iliāda, Odiseja), didaktiskais (pamācošais) eposs, kuram raksturīgs, ka tajā ir mazāk mitoloģiska materiāla, bet vairāk reālās dzīves attēlojuma. Vienīgais zināmais šī eposa pārstāvis ir Hesoists – bez eposa „Darbi un dienas” pieder arī „Teogonija” – mēģinājums sistematizēt grieķu mītus. klasiskais 7/4 – veidojas polisas, jaunas sabiedriskās attiecības ienes jaunas vēsmas literatūrā: 7/6 – lirika izveidojas kā žanrs – epigramma, elēģija, jambiskā dzeja; nedaudz vēlāk rodas melika, ko pārstāv divi veidi: monodiskā lirika – dziedamā dzeja vienpersonīgi (izcilākie pārstāvji ir Sapfo un Alkajs), koru lirika – īpaši eposos liela nozīme, jo atspoguļo kolektīva noskaņojumu(izcilākie pārstāvji Bakhilīds un Pindars). Grieķu lirika, kas pamatā izaugusi no folkloras un kulta rituāla, ir gan saturā, gan formā ļoti daudzveidīga, kopīgais ir pievēršanās tagadnes momentam, konkrētās situācijas un pārdzīvojuma aktualizēšana. Klasiskajā laikmetā tiek izdalīts atiskais laikmets no 5 līdz 4 gs p m ē, kad sengrieķu literatūra un māksla sasniedz savu uzplaukumu. Kultūras centrs ir Atēnas. Uzplaukst drāmas žanrs. Klasiskā laika dramaturģiju pārstāv 3 žanri: traģēdija, komēdija un tā saucamā satīra drāma, par kuras pirmsākumiem ir maz ziņu, taču drāmas rašanās tiek saistīta ar dieva Dionīsa kulta svētkiem. Veidojas dialoga forma. Par traģēdiju pirmsācēju uzskata Eishilu, kaut gan zināms, ka arī pirms viņa traģēdiju rakstīja Tespīds, Frīnihs, taču viņu darbi nav saglabājušies. Taču par vispopulārākajiem grieķu traģēdiju autoriem uzskata Sofoklu un Eiripīdu. Komēdijas uzplaukums sākās vēlāk par traģēdijas uzplaukumu, šī laika komēdiju dēvē par vecatisko komēdiju, ko pārstāv Aristofans, ko uzskata par komēdiju pirmsācēju. Satura pamatā asa, dzēlīga satīra par politiskās dzīves norisēm. Šāds komēdijas žanrs pastāvēja tikai Atēnu uzplaukuma laikā, vēlāk literatūrā ar tādu vairs nesastopas. Satīru drāma, ko uzveda pēc traģēdiju triloģijām, iespējams, ir pats senākais dramaturģijas žanrs, kas radies vēl pirms traģēdijas.Par tās pirmsācēju uzskata Aironu.…