Nepieciešamība pēc filozofijas saistīta ar tam laikam nepieredzētu cilvēku redzesloka paplašināšanos. Pieredze auga, un iestājās brīdis, kad kļuva nepietiekamas no senčiem mantotās iemaņas un zināšanas, kuras tradīcijas nodeva no paaudzes paaudzē. Radās teiciens: ’’Ceļš uz meistarību garš, bet dzīve–īsa.’’
Saīsināt šo dzīves ceļu palīdz zinātne, piedāvājot cilvēkam instrumentu, kā no daudzā iegūt vienoto, no atsevišķā- vispārīgo, vienā saskatīt paraugu citam. Mūsu dzīve ir pārāk īsa, lai apgūtu visu lietu nozīmīgumu. Galvenais ir jau pašā dzīves sākumā saprast atšķirību starp skaisto un neglīto. Tāpēc izveidojas filozofijas zinātne. Šī zinātne palīdzēja izprast nesaprotamo.
Vārdu ’’filozofija’’ veido divi vārdi- mīlestība (philia) un gudrība (sofia). Leģenda vēstī, ka pirmo reizi šo vārdu sācis lietot Pitagors, lai apzīmētu īpašu pozīciju attiecībā pret īstenību. Pitagors skaidro, ka filozofi atšķiras no pārējiem cilvēkiem. Viņš salīdzina cilvēku dzīvi ar tautas pulcēšanos lielo grieķu spēļu laikā. Tajās vieni ir ieradušies, lai ar muskuļu spēku un veiklību gūtu uzvaru un lauru vainagu, citi- lai pirktu, vēl citi- lai pārdotu, un tikai nedaudzi vienkārši novēro visu notiekošo. Tā arī mēs esam ieradušies šajā dzīvē it kā no citas dzīves, un vieni no mums kalpo slavai, citi- naudai, un tikai nedaudzi cītīgi ieskatās lietu dabā; tos tad arī sauc par gudrības meklētājiem vai filozofiem.
Antīkā filozofija radās Grieķijā. Filozofija bija saistīta ar demokrātiju, jo daudzi filozofi nāca no aristokrātu vidus. Viņi aplūkoja normu kritiku un tradicionālo dzīves formu. Filozofija bija neieredzēts pasaules redzējums. Grieķi bija pirmie, kas izgudroja filozofijas valodu- visas abstrakcijas, kuras šodien lietojam arī mēs (matērija, ideja, laiks, telpa, cēlonis, vienotais, kustība).Nākošie gadsimti un domātāji to precizēja, padziļināja un papildināja.
…
