Antīkās filosofijas vēstures izpētes loģiku nosaka tās attīstības galvenie periodi.
1.posms 6-5.gs. p.m.ē. - pirmssokrātiskais periods. Galvenais ir natūrfilosofiskās un kosmoloģiskās problēmas (Milētas skola, Efesas Hēraklīts, Pitagoriešu skola, Elejas skola (Ahilejs un bruņurupucis), Empedokls, Anaksagors, Dēmokrīts.
2. posms 5.gs.2.puse p.m.ē. - sokrātiskais posms. Šajā posmā iekļaujas sofisti, Sokrāts, sokrātiskās skolas. Galvenā problēma ir cilvēks un viņa apziņa.
3. posms 4gs. p.m.ē. – klasiskā grieķu filosofija. Darbojas Platons un viņa akadēmija, Aristotelis un viņa likejs. Tiek likti pamati loģikai, interese par izpētes priekšmetu turpina būt cilvēks, sabiedrība, valsts.
4. posms 4gs. p.m.ē.-6.gs. – hellēnisma filozofija-uzmanības centrā ētiskā problēmu ētika. Agrā, vidējā un vēlā hellēnisma filozofisko skolu darbība.
Sengrieķu filosofijas sākotne saistās ar Milētu – Mazāzijas piekrastes pilsētu. Par pirmo filosofu tiek uzskatīts milētietis Taless (visa esošā pirmsākums ir ūdens). Filosofu tajā saskata dzīvīgumu, dievišķas īpašības. Ūdens viņa izpratnē ir materiāls, no kura būvēta visa pasaules celtne. Svarīgākais ir tas, ka atziņā par ūdeni kā visa esošā pirmavotu pirmo reizi tiek izmantota aptveroša, universāla skaidrojuma princips. Viņš tiecas aptvert pasauli kā vienotu veselumu, kurā ierādīta vieta arī cilvēkam. Taless cenšas saprast kā laicīgais izaug no mūžīgā. Pirmsākumu Talēss apzīmē ar jēdzienu „fisis” (daba).
Talesa jaunākais laikabiedrs un skolnieks ir Anaksimandrs, kurš uzskatīja, ka, lai gan visas lietas ir cēlušās no viena materiāla pirmsākuma, tas nevar būt kāds viens specifisks un noteikts elements.
…
