Vidusjūras baseina reģionā dzimst pilnīgi jauns un nebiji brīnums- sengrieķu filozofija, kas ar laiku kļūst par vienu no visas Rietumu civilizācijas stūrakmeņiem. Jebkurai tautai un kultūrai raksturīgas savas gudrības meklējumu formas, centieni atminēt pasaules uzbūves noslēpumus, rast vietu šajā būvē. Sengrieķu filozofija cenšas tuvoties patiesībai savā īpašā veidā: tā tiecas skaidrot pasauli, meklējot skaidrojuma pamatojumu. Tā tiecas pārliecināt, parādot kopsakarības, salīdzinot, izmantojot prāta spriedumus un slēdzienus. Tā pretstatā Austrumu gudrības meklējumiem attīsta pasaules racionālas apguves veidu, balstoties un loģiski jēdzienisku domāšanu.
Sengrieķu filozofija nerodas pēkšņi. Tās dzimtene, šūpulis ir grieķu mīts un episki poētiska literatūra. Ir iespējams detalizēti izsekot, kā mīta un eposa dzīlēs nobriest arhetipiskas pasaules skatījuma un izpratnes forma, kas laika gaitā pārtop filozofijā- specifiskas domas darbības un pasaules skaidrojuma formās. Kaut arī ir pamats runāt par gudrības mīlestību- filozofiju- universālā nozīmē, tomēr tādā veidā, kādā tā rodas Grieķijā, tā ir unikāla parādība pasaules vēsturē. Filozofijā sakņotās domāšanas formas kļūst par Rietumu sabiedrības eksistences formām, par Rietumu civilizācijas likteni.
Sengrieķu filozofija izaug no mitoloģiskās apziņas dzīlēm, reizē veidojoties un nostiprinoties specifiskām reliģiskās domas formām, kuras savā būtībā nav nekas cits kā racionalizēts, reliģiskajai praksei piemērots mīts. Reliģija un filozofija ir atšķirīgas cilvēciskas esamības izpausmes formas. Tās abas tiecas apliecināt patiesību. Sengrieķu filozofija, iezīmējot principiāli jau attieksmi pret pasauli, patiesības meklējumos tiecas operēt ar prāta argumentiem, nonākt pie skaidriem un neapstrīdamiem slēdzieniem.
Sengrieķu filozofijas attīstības vēsturi parasti iedala šādos posmos:
Natūrfilosofijas periods jeb pirmssokrātiskā filozofija( 6-5 gs. pr. Kr. )…
