Es izvēlējos rakstīt referātu par latviešu tautas rakstnieku Anšlavu Eglīti ,jo man patīk viņa darbi. Rakstot par šo rakstnieku es vēl iepazinos ar dažiem citiem latviešu rakstniekiem. Anšlavs Eglītis bija rakstnieks, dzejnieks, mākslinieks, viena no latviešu literatūras kolorītākajām un erudītākajām personībām, kuras mūžs pārlauzts divās daļās: vienā palika studijas, dzimtene, pirmās grāmatas un neredzēti pēkšņs talanta uzliesmojums, tikai sākot ar 1990. gadu, maza daļiņa vien iepazīta.
Anšlava Eglīša dzīves ceļš aizsākās 1906. gada 14. oktobrī Rīgā. Viņa tēvs, rakstnieks Viktors Eglītis, labi pazina krievu literatūru un mākslu, pats bija mācījies Penzas zīmēšanas skolā un I. Repina darbnīcā Pēterpilī, bet māte Marija, dzimusi Stalbova, bija skolotāja un tulkotāja. Anšlavam Eglītim jau kopš bērnības bija nodrošināta mākslas iespaidiem piestrāvota vide, taču viņa dzīvesceļu virzījuši pasaules vēstures riteņa lielie grieži. Sākas Pirmais pasaules karš, kas daudzām latviešu ģimenēm liek atstāt dzimtās mājas un doties evakuācijā. Tā notiek arī ar Anšlavu Eglīti. Viņš tikko sācis skolas gaitas kādā privātskolā, kas atrodas pavecā koka ēkā netālu no Jaunās Gertrūdes baznīcas, kad pamalē sāk dārdēt kara pērkoņi, mācības Rīgā nākas pārtraukt un doties uz Krievijas iekšieni. Vispirms Eglīšu ģimene apmetas Maskavā, pēc tam – kādas trīsdesmit verstis no Maskavas – Goļicina ciemā, kur Viktors Eglītis ģimināzijā, kas paredzēta krievu aristokrātu un bagātnieku atvasēm, māca krievu literatūru. Kaut arī skola domāta no citām mācību iestādēm izslēgtiem nebēdņiem, tajā valda draudzīgs un lādzīgs gars
Kara apstākļu dēļ vecāki pārceļas uz Sormovu, kur Anšlavs Eglītis 1917.-1918. gada ziemā turpina skolas gaitas. Atmiņas par šo laiku pēc rakstnieka liecības iekausētas romānā “Homo novus”: “Kurcuma īsi pieminētās Krievzemes gaitās ir mana pieredze Pievolgas rūpniecības pilsētiņā Sormovā. Tābija strikti proletāriska vide, ļaudis, ko Puškins reizēm varbūt ne visai taktiski apzīmē ar “čerņ”. Tur bija jācīnās ar dažādām grūtībām.”
Sormovā Marija Eglīte strādā skolā ar lielu slodzi, tādējādi krietni sabeigdama veselību.
Atgriežoties dzimtenē, A. Eglīša pirmā dzīvesvieta ir Alūksne, kur viņš mācās vidusskolā un sagaida brīvās Latvijas karavīrus. Tikko atbrīvota Rīga, pusaudzis kopā ar vecākiem pārbrauc uz savu bērnības pilsētu un apmetas dzīvot plašā dzīvoklī Valdemāra ielā 23, ceturtajā stāvā.
A. Eglītis turpina mācīties 2. Rīgas pilsētas ģimnāzijā, par šo laiku atcerē stāstīdams: “Jaunas sejas, jauni draugi, jauni pasākumi brīvās Rīgas daudzkrāsainajā dzīvē. Toreiz visam, ko vien darījām, piemita kāda īpaša jēga, jo tā bija mūsu, latviešu, Rīga un un latviešu valsts.” Paralēli mācībām ģimnāzijā jauneklis apmeklē nodarbības gleznotāja V.Tones privātdarbnīcā, un par viņa lielākajām autoritātēm glezniecība kļūst V. Tone un K. Ubāns. Taču skolas gados A. Eglītis saslimst ar tuberkalozi, ilgāku laiku viņam nākas ārstēties Šveicē, kalnu kūrortā Leisenē, netālu no Ženēvas ezera. Alpos jaunais cilvēks papilnam izjūt kalnu varenumu, tie nepārvarami vilina, un alpīnisms vēlāk kļūst par Anšlava Eglīša patiesu aizrautību, kas atspulgu rod vairākās viņa grāmatās.
1924. gadā A. Eglītis beidz vidusskolu, bet pēc diviem gadiem E. Virza laikraksta “Brīvā Zeme” literārajā pielikumā publicē viņa pirmo dzejoli ar virsrakstu “Lords”, par ko dzejnieks pats vēlāk izteicies, ka dzejolis esot “dzīvi apnikuša cilvēka prātošana”
…
