Eglītis vecākās paaudzes runā ironiski iepin doms par to, kāda izskatīsies tā laika jaunākā paaudze pēc vairākiem gadiem: „Žēl gan, ka mums neiznāks redzēt kādi izskatīsies mūsu pārgudrie jaunie, kad paši kļūs veci. (..) Un pēc tam par večiem kļūs tagadējie hipiji! Vai var būt vēl kas nejēdzīgāks kā vecs hipijs!”
Anšlavs Eglītis ironiski smaida par realitāti. Eglīša valoda ir viegla, asprātīga, tajā iekļauti dažādi aforistiski teicieni, arī interesantas frāzes. Iemesls tam varētu būt trimdinieku valoda, kas atšķiras no mūsdienās lietotajiem izteicieniem, tā piemēram lugā izskan frāze: ”Sāc piedvašot ,matraci!”
Lugā „Bezkaunīgie veči” var runāt par alūzijām saistībā ar R.Blaumaņa darbu „Indrāni”. Šīs alūzijas, tāpat arī Latvijas aizgājušās realitātes piesaukšana ir kā sasaiste ar latvisko, ar to laiku, kas trimdiniekiem ir zudusi. Nereti Jānis Bertolds sevi un notikumus savā dzīvē sasaista ar Indrānu tēvu: „Tuvojoties mijkrēslim, neatvairāmi uzmācas pārdomas, un Jānis Bertolds pats sevi it kā neviļus nosauc par Indrānu tēvu, jo paša mājā- Amerikā- vieta viņam vairs neatrodas, un Bertolds spiests iekārtoties garāžā, taču Indrāna tēva pieminēšana nav nejauša, laiki mainījušies, bet joprojām ir tādi Indrānu tēvi, Edvardi un Ievas, un Noliņi, tikai nu saucas citādi”.
Galvenais Eglīša talants- rādīt savās lugās precīzus un neparastus raksturus, kuri vēsta par paša Eglīša neparasto un īpašo personību. Šo talanta iezīmi pilnībā autors ir apstiprinājis arī ar lugu „Bezkaunīgie veči”.
Anšlavs Eglītis līdzās Mārtiņam Zīvertam drāmas rakstnieku augstākā virsotnē, ir daudzveidīgs, spožs. Viņš savās lugās neatkārtojas un allaž meklē jaunus ceļus (..). A.Eglītis rakstīja par to, ko pats pārdzīvojis vai pieredzējis, taču nepalika viena notikuma atstāsta vai sadzīves situācijas līmenī. Anšlavs Eglītis pratis notikumus izkāpināt, piešķirot tiem pievilcību un nozīmīgumu. Anšlava Eglīša lugas atzīstamas kā vienas no latviešu dramaturģijas pamatvērtībām.
…
