Anomijas un stigmas teorijas

Anomija - bezlikumības stāvoklis, tiesiskais un ti­kumiskais vakuums.

Anomijas teorijas pamatus, skaidrojot noziedzības cēlo­ņus, licis Emils Dirkheims un tālāk attīstījis K.Mērtons.
E.Dirkheims uzskatīja, ka noziedzība ir pilnībā nor­māla parādība. Noziedzības neesamība norāda uz to, ka sabiedrība tiek samocīti kontrolēta. Jo likvidējas noziedzība- pazūdot arī progress. Noziedzību viņš uzskatīja par cenu, kas sabiedrībai jāmaksā sociālā progresa vārdā. Ja izzustu viss, ko uzskata par noziegumu, tad par noziegumiem tiktu atzītas citas darbības, jo cilvēku uzvedības veidu skaits ir bezgalīgs. Viņš uzskatīja bija, ka cilvēkā ir divas dabas: pirmā ir egoistiska, jo cilvēku virza viņa vajadzības, otrā - cilvēks prot ticēt morālām vērtībām, ko var izmantot, lai integrētu cilvēku sabiedrībā.
Anomijas jēdzienu E.Dirkheims attiecināja uz situācijām, kad sa­karā ar katrām sociālām izmaiņām iepriekšējās tradicionālās sociālās normas kļūst nepiemērojamas jaunajiem apstākļiem, bet tās arī netiek aizvietotas ar jaunām normām. Šajos apstākļos, kad nav skaidru uzve­dības standartu, pēc kā vadīties, parādās anomijas fenomens, kas sais­tīts ar paaugstinātu deviāciju un pārkāpumu skaitu. E.Dirkheima iz­pētes objekts bija pašnāvības, tādējādi viņš izdarīja secinājumu, ka anomijas apstākļos cilvēkiem rodas problēmas ar savas uzvedības adekvātu novērtēšanu. …