Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija jeb UNESCO radās laikā, kad visas pasaules sabiedrība smagi pārdzīvoja 2.pasaules kara un atombumbas radīto šoku un sekas, laikā, kad zinātne visspilgtāk apliecināja sevi kā cilvēci iznīcinošu spēku.
1945.gadā pēc Lielbritānijas un Francijas iniciatīvas Londonā vairākas pasaules valstis, sanākot kopā, lai apspriestu kultūras un izglītības attīstības jautājumus pēckara pasaulē, nolēma dibināt starptautisku organizāciju intelektuālai sadarbībai. Tūlīt pēc tam izteiktais priekšlikums tika izskatīts ANO konferencē Sanfrancisko (1945.gada aprīlis-jūnijs). 1945.gada rudenī, kad tika pieņemta Apvienoto Nāciju Organizācijas Harta, tās 57.punkts paredzēja nepieciešamību izveidot ANO sistēmā specializētu aģentūru izglītības un kultūras jautājumiem. Parādījās organizācijas iespējamā abreviatūra - UNECO (United Nations Education and Culture Organization). Pēc atombumbas sprādzieniem Hirosimā un Nagasaki kā trešais atslēgas vārds topošās organizācijas nosaukumā tika iekļauts "zinātne".
Oficiālai Apvienoto Nāciju izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas dibināšanai tika sasaukta starptautiska konference, kas notika Londonā no 1945.gada 1. līdz 16.novembrim. Gadu vēlāk 20.novembrī Parīzē Sorbonas lielajā amfiteātrī jau sanāca pirmā UNESCO Ģenerālā konference, kas izstrādāja organizācijas Konstitūciju un noteica tās pamatdarbības principus. Tajā ar balsstiesībām piedalījās 30 valdību pārstāvji, kas ievēlēja pirmo organizācijas ģenerāldirektoru, Lielbritānijas pārstāvi, Džuliānu Haksliju. 1946.gada 4.novembrī pirmās 20 valstis (Lielbritānija, Jaunzēlande, Saūda Arābija, Dienvidāfrikas Savienība, Austrālija, Indija, Meksika, Francija, Dominikas Republika, Turcija, Ēģipte, Norvēģija, Kanāda, Ķīna, Dānija, ASV, Čehoslovākija, Brazīlija, Libāna un Grieķija) ratificēja organizācijas konstitūciju.
…
