Kultūrfilosofe un literatūrzinātniece Zenta Mauriņa rakstnieci Annu Brigaderi , piedēvējot viņai dzīves apliecinātājas misiju, visnotaļ pamatoti, kā vienai no dižākajām, ir ierindojusi latviešu klasiķu vidū. Rakstnieces biogrāfs Pēteris Ērmanis viņu ir raksturojis kā dziesminieci kluso, dziļi lēno… Anna Brigadere pati ir kļuvusi par simbolu simbolā latvieša trīssavienībā, ko pati ir postulējusi – Dievs, Daba, Darbs.
Annas Brigaderes latvisko – biogrāfiska rakstura morāli ētisko filozofiju , jāuzskata par viņas daiļrades un mākslinieciskās pasaules idejisko paudēju. Ne velti rakstniece tiek dēvēta par latviešu sirdsapziņu. Lai gan salīdzinājums ir bezgala trafarets un šodien runāt par sirds apziņu uzdrošinās tik ideālisti atkritēji, tādi darbi kā „ Sprīdītis”, „ Maija un Paija” mūsos dzīvo joprojām, un zem Sprīdīša, Maijas un Paijas ( nereti – abu kopā ) maskas, drosmīgākie ieraudzīs sevi un savu – nākotnes ceļu, tapšanu. Tieši ētiskais progress un personības kvalitāte ir A.Brigadreres daiļrades vadmotīvs, kur izpildītājas misija jāuzņemas izglītotai, sabiedriski aktīvai sievietei.
Annas Brigaderes sieviešu raksturi ir atslēgas kods, ar kuru, ziņkārīgām acīm, iespējams ielūkoties autores ideālās - nākotnes ( tomēr ne utopiskās ) sievietes koncepcijā. Divējādie sieviešu antagoniskie raksturtipi – sieviete – māte, t.s., Brigaderiskās sievietes tips, un sieviete – baudītāja – tukšums, kas pats sevī sabrūk. Tomēr, ir kaut kas kopējs abu sieviešu tipu idejā, proti, autores tabu sievietes triumfam, ne pozitīvam, ne negatīvam.
Brigaderiskā sieviete – ekvivalents vitalitātei.…