Par Annales skolas rašanās brīdi tiek uzskatīts 1929.gads, kad iznāca pirmais žurnāls „Annales”. Pirmsākumi šim izdevumam ir meklējami jau 1900.gadā, kad Anrī Bērs izveidoja žurnālu „Revue de Sythese Historique”, kura mērķis bija vēstures zinātnes sasaiste ar citām zinātnēm.
Līdz pat šim brīdim historiogrāfijā nav vienotas nostājas – vai Annales ir izskatāmas par atsevišķu vēstures skolu vai arī tās būtu vērtējamas tikai kā atšķirīgs historiogrāfijas virziens, kas laika gaitā guvis lielu ievērību vēstures zinātnē. Paši Annales pārstāvji nelabprāt piekrita tam, ka viņu kustību apzīmēja kā „skolu”. Viņi deva priekšroku jēdzienam „Jaunā vēsture” (fr.val. nouvelle histoire). Pazīstamākie Annales vēsturnieki: Marks Bloks, Lisjēns Fevrs, Fernāns Brodēls, Žaks Le Gofs, Filips Arjess, Emanuels Leruā-Ladurī, Mišels Vovens un vēl vairāki citi. Jautājumam par viņu ieguldījuma nozīmi vēstures zinātnē es pievērsīšos nedaudz vēlāk.
Historiogrāfijā iedala trīs Annales skolas attīstības posmus jeb fāzes.1
Pirmajā – no XX gs. divdesmitajiem gadiem līdz 1945.gadam tā bija neliela zinātnieku grupa, kas izvirzās ar savu oriģinālu pieeju historiogrāfijai, mēģinot mainīt tās tradicionālo ievirzi. Šajā posmā ievērojamākais ir L. Fevra darbs „Kauja par vēsturi”, kur jau pats grāmatas nosaukums norāda uz tās autora mērķi – rast iespēju vēstures procesus izvērtēt ne tikai no līdz šim pieņemtajām pozīcijām. Kā norāda I. Šuvajevs – „Annales vēsturnieki cīnās par vēsturi divās frontēs: pret tradicionālo historiogrāfiju un par jaunas vēstures izveidi”.2 Otrais posms ilgst līdz 1968.gadam, kad Annales kustība ir nostiprinājusi savas pozīcijas vēstures zinātnes pētniecībā un var runāt par zināmu skolas pazīmju rašanos. Šajā posmā Annales vēsturnieku darbos dominē virzienam raksturīgie jēdzieni – struktūras (īpaši sociālās un ekonomiskās), konjunktūra un notikumi „ilgā laika” vēstures skatījumā.…