Anna Brigadere bija viena no pirmajām latviešu rakstniecēm, kura ar saviem darbiem uzturēja tautā spēku un spītu pastāvēt. Viņa spēja aizraut ikvienu lasītāju gan vecu, gan jaunu. Anna Brigadere ir ļoti daudz devusi sabiedrībai, nesavtīgi sevi ziedojusi citiem cilvēkiem. Tāds cilvēks ir pelnījis lielu tautas mīlestību. Annas Brigaderes daiļrade pieder pie latviešu literatūras izcilākajām virsotnēm. Tādēļ es domāju, ka Anna Brigadere ir viena no izcilākajām latviešu 20. gs. rakstniecēm.
Tāpēc izvēlējos zinātniski pētniecisko darbu veidot tieši par Annu Brigaderi.
Mērķis:
Izpētīt pieejamo teorētisko informāciju par Annu Brigaderi, viņas darbiem un nozīmi mūsdienās.
Uzdevumi:
Sameklēt un izanalizēt pieejamo informāciju par Annu Brigaderi;
Sastādīt anketu par Annu Brigaderi;
Veikt pētījumu un apkopot jauniešu uzskatus par Annu Brigaderi;
Ar pētījuma rezultātiem iepazīstināt klases biedrus un citus interesentus.
Anna Brigadere ir zemgaliete, dzimusi 1861. gada 1. oktobrī, toreizējā Tērvetes pagasta Baļļu mājās, kas atrodas trīs kilometru atstatumā no tagadējiem „Sprīdīšiem”, viņa, būdama gadu veca, līdz ar vecākiem no turienes aiziet, maina vairāk kārt dzīves vietu. Viņa uzaug laukos. Tēvs ir visai turīgu saimnieku vecākais dēls, taču, lai viņa jaunākajam brālim nevajadzētu aiziet gadiem ilgi dienēt cara armijā, Krišjānis Brigaders atsakās no vecākā dēla pirmtiesībām mantot mājas un uzsāk kalpa gaitas. Annas Brigaderes tēva dzimtās mājas ir „Īleņi”. Īleņu saimniekam ir vairāki dēli. Anneles tēvs atstāj mājas jaunākajam brālim Ansim un pamet „Īleņus”. Šajā reizē ir mazliet citādi nekā ar pārējiem „Īleņu” dēliem. Anneles tēvs negrib ar precēšanos kļūt par māju saimnieku, kaut arī tāda iespēja ir, viņš apprec kalponi un arī tā pats kļūst par kalpu. Turīgie brāļi bija solījušies viņam palīdzēt tikt pie zemes, bet tas paliek tikai solījums, un Anneles tēvs nu klīst kā kalps, kā pusgraudnieks no viena rada pie otra. Tādejādi Anneles bērnība paiet īpatnējā situācijā: viņa allaž dzīvo pārtikušu ļoti tuvu radu mājās, sajūt šo radniecību un vienmēr arī atkarību, viņa ir „zemāku ļaužu” bērns. Šādā situācijā saasinās meitenes iekšējā lepnuma izjūta, kas jo īpaši modra ir tajās reizēs, kad radi augstsirdīgi grib parādīt savu labvēlību un žēlsirdību. Šī situācija nostiprina meitenē pārliecību, ka cilvēka vērtība nav meklējama bagātībā un varā, bet cilvēka krietnumā, godīgumā, patstāvīgumā un darba mīlestībā…
