Mūsu civilizācijas zinātnes saknes ir meklējamas Senajā Grieķijā. Līdz pat XVIII.gs. zinātne bija vienota un nedalījās atsevišķās nozarēs. Tās nosaukums bija filozofija, un visi zinātnieki tika saukti par filozofiem. XVII.gs.sākumā no vienotās zinātnes atdalījās dabas filozofija, ko mūsdienās sauc par fiziku. XIX.gs.sākumā no fizikas atdalījās ķīmija un savukārt no tās-bioloģija un fizioloģija. Filozofijas ietvaros kā patstāvīgas zinātnes sāka veidoties matemātika, ekonomika (sākotnēji ar nosaukumu "politiskā aritmētika"), socioloģija, jurisprudence u.c. XX.gs. notika zinātnes sazarošanās daudzās sīkās nozarēs.
Senajā Grieķijā saimniecības sistēma bija vienkārša, balstīta galvenokārt uz lauksaimniecību un tās produktu apmaiņu. Valsts izdevumi gandrīz pilnībā saistījās tikai ar militārām vajadzībām.
Grieķu domātāji bija ieinteresēti organizatorisko lēmumu efektivitātē. Viņu izpratnē ekonomika bija galvenokārt vadības zinātne. Grieķu domātāji nenonāca līdz domai par tirgu kā pašregulējošu procesu, kas ir pamatā ekonomikas zinātnei mūsdienu izpratnē.
Senās Grieķijas pagrimumam sekoja Romas impērijas uzplaukums. Salīdzinājumā ar Grieķiju Romā bija daudz rosīgāka saimnieciskā dzīve. Ekonomiskā doma, tāpat kā zināšanas daudzās citās jomās, neattīstījās un bija zemākā līmenī nekā Grieķijā. Vienīgā zinību joma, kas atstāja paliekošu ietekmi, bija jurisprudence. Šāda zinātnes stagnācija Romā ir izskaidrojama ar romiešu pārlieko pragmatismu, kas izslēdza intelektuālās intereses, un kā zināms, šāda pieeja noveda Romas impēriju pie sabrukuma.
Vienīgais, ko ir vērts pieminēt, runājot par romiešu lomu ekonomiskās domas attīstībā, ir agrīnā kristiānisma ietekme. Romiešu ideoloģijas turpinājums bija sholasticisms, kura pārstāvji uzskatīja, ka pētījumi ir jābalsta nevis uz loģikas likumiem un pieredzi, bet uz autoritāšu viedokli.
…
