Ievads
Savu darbu esmu nolēmis rakstīt par Anglijas un Francijas attiecībām Napoleona I karu laikā, lielāko uzmanību pievēršot Anglijas ārpolitikas jautājumiem un risinājumiem, kādus tā izstrādāja, lai sekmīgi varētu cīnīties ar Francijas izraisītajiem draudiem gan Eiropai, gan pašai Anglijai. Savā darbā esmu nolēmis aplūkot septiņas izveidotās koalīcijas pret Franciju un to lomu politiskajā kontekstā, kā arī aplūkot kādas sekas bija Francijas izraisītajai karadarbībai un tās sakāvei pie Vaterlo uz vēlāko Eiropu.
Jāsaka, ka mani personīgi šai jautājumā visvairāk saista tieši šo koalīciju izveide, kas bija vērstas pret Francijas agresoriskajiem nodomiem attiecībā pret pārējo Eiropu, tam pamatā būtu jautājums par to, kāpēc šo koalīciju izveide, kā arī pieejamie resursi neļāva Franciju neitralizēt, tās karu sākuma posmā, kur turpretī Francija spēja sakaut vairākas no koalīcijas valstīm un iesaistīt vēlāk kā sabiedrotās sev, it īpaši pret Angliju, kura vienīgā no visām Eiropas valstīm spēja turēties viena pretim Francijas centieniem to iekarot, jāsaka, ka šeit lielu ieguldījumu ir devis Viljams Pits jaunākais, kas no 1783 – 1801.g. bija Lielbritānijas valsts vadītājs un spēja izveidot tādu nodokļu sistēmu, kas ļāva Anglijai neskatoties uz to, ka tās iedzīvotāju skaits bija mazāks kā Francijai gūt vismaz divreiz lielākus ienākumus, kā arī viņa izstrādātā ekonomiskā sistēma, kas, lai varētu saglabāt Anglijas iekšējos banku resursus, aizliedza mainīt tās zelta rezerves pret banknotēm, ko cītīgi izmantoja gan iedzīvotāji, gan citas valstis, kas tādejādi sekmēja zelta palikšanu Anglijas valdības rokās un varēja sekmīgi turēt mārciņu segumu, pēc viņa nāves, tā idejiskais mantinieks Roberts Kaslrejs, kas no 1812. – 1822.g. bija britu ārlietu ministrs, neļāva Francijai vairs koncentrēt varu savās rokās, tādejādi novēršot atkārtotus draudus Eiropas un pirmām kārtām, jau Anglijas drošībai un tās ekonomiskajai varenībai, ko tā spēja sasniegt pateicoties savas flotes varenībai un koloniālajai politikai.
1. Septiņu koalīciju izveide: mērķi un sekas
Lai sekmīgi spētu cīnīties pret Francijas varas koncentrāciju, kā arī tiekšanos uz vienīgo lielvaru Eiropā, Anglija no 1797.g. – 1815.g. izveidoja un iesaistījās septiņās koalīcijās, jāsaka, ka tieši Anglija pateicoties savai ekonomiskajai sistēmai bija vienīgā, kas spēja nemainīgi cīņu turpināt visu karadarbības laiku, neapšaubāms faktors bija arī tas, ka Anglija raugoties no ģeogrāfiskā novietojuma atradās uz salas, kas tai ļāva savas galvenās finanses un resursus vērst uz kara flotes palielināšanu, kas to aizsargātu pret agresoru no ārienes, savukārt lauku armijas tai bija ļoti maz, uz tā pamata Anglija bija spiesta veidot koalīcijas, kas ļautu ar Franciju cīnīties uz sauszemes, jo tas, ka Anglija spēja dominēt uz jūras Francijas kaujasspējas un ekonomiku būtiski nevarēja ietekmēt, zinot, ka tā bija dominējošais militārais spēks kontinentā, pret kuru Anglija vienkārši skaitliski nevarēja cīnīties, pat vairākas koalīcijas valstis, lai gan skaitliski lielākas, tomēr zaudēja un bija spiestas parakstīt ar Franciju savstarpējus līgumus.
…
