Gotikas arhitektūras konstrukcijas būtība atšķirībā no romānikas izpaudās tādējādi, ka tā vienmēr rada it kā celtnes karkasu jeb skeletu, kas savieno trīs pašus galvenos elementus: smailloka formas nervīru velvi, tā saucamo arkbutānu sistēmu un spēcīgus kontrforsus. Visi šie elementi ir loģisks konstrukciju kopums, kas kalpoja dažādu slodžu novadīšanai uz zemi. Bazilikas tips saglabājas, bet plānojums salīdzinājumā ar romānikas posmu stipri vienkāršojas un tika atvieglota masīvo mūru būvniecība, tos aizstājot ar sarežģītākām konstrukcijām, kuras vairs nebija nepieciešams veidot tik masīvas. Galvenais joms dalās vairākos taisnstūra posmos, no kuriem katrs pārsegts ar diagonāli šķeltām smailkoka arkām ( nervīrām). Uz leju to smagumu uztver vertikālie balsti jeb kolonnas , turpretim horizontālais spiediens ar arkbutānu palīdzību, pārnes tos pāri zemāko sānu jomu jumtiem, tiek novadīti uz kontrforsiem. Arī sānu jomi tiek pārsegti ar tādām pašām nervīrām, kuras balsta tādas pašas kolonnas vai stabi un kontrforsi. Velves daļas starp nervīrām ir vieglas un būtiski neietekmē velves izturību. Sienu daļas starp kontrforsiem arī bija salīdzinoši vieglas. Arku smailkoka forma, kas salīdzinājumā ar pusaploces arku samazina velves horizontālo spiedienu jeb slodzi, Šī smailloku arka ir tikpat raksturīga gotikas arhitektūras iezīme kā iepriekš pieminētā konstrukcija. Smailkoka velve arvien tiek lietota arkādēs, logos durvīs, tāpat arī tīri rotājošiem nolūkiem.
