Anglija, kura atrodas uz salas, 17. gs nebija spēcīgākā Eiropā, tā atpalika no tādām valstīm, kā Francija un Spānija. Tomēr Anglija sāka pamazām attīstīties, radās priekšnoteikumi straujai ekonomiskai un politiskai augšupejai. Anglija varēja mierīgi attīstīties, jo sava ģeogrāfiskā izvietojuma dēļ bija pasargāta no ārējiem iebrukumiem un kara postījumiem, tai nevajadzēja lielu armiju un līdzekļus karaspēka uzturēšanai. Tā kā Anglijai nebija ne pastāvīga karaspēka, ne arī spēcīga centrālā pārvalde, tad īpaši liela nozīme bija valdnieka personībai. Un viena no lielākajām šādām personībām bija karaliene Elizabete I, kuras valdīšanas laikā arī nostiprinājās absolūtā karaļa vara.
Pēdējā Tjūdoru dinastijas karaliene Elizabete visnotaļ sekmēja jūrniecību un tirdzniecību. Spējīgākie un apņēmīgākie tirgotāji strauji kļuva bagāti. Tā Anglijā pakāpeniski uzplauka turīga un uzņēmīga pilsētu buržuāzija, ko veidoja tirgotāji un manufaktūru īpašnieki.
Arī laukos varēja novērot pārmaiņas. Dzimtbūšana būtībā bija izzudusi. Angļu muižniecība bija noslāņojusies jaunajā un vecajā muižniecībā. Vecā muižniecība atbalstīja karali, jo tas nodrošināja tiem bezrūpīgu dzīvi. Vecā muižniecība turējās pie feodālajām privilēģijām – neko nestrādāja, tikai turpināja ievākt no zemniekiem gruntsnomu. Savukārt džentriji (jaunā muižniecība), kas bija galvenokārt sīkie un vidējie muižnieki, centās pielāgoties kapitālisma attīstībai Anglijā – centās mainīt un uzlabot saimniekošanu , lai iegūtu lielāku peļņu. Džentriji meklēja iespējas, kā iegūt lielākus ienākumus. Daži jaunie muižnieki pirka vai pārdeva zemi. Daži ierīkoja savās muižās manufaktūras, kur algoja strādniekus un ražoja preces pārdošanai. Jaunie muižnieki sāka pārdot pilsētās savus ražojumus – sieru, labību, alu.…
