Sabiedrības attīstības vēsture liecina par to, ka sabiedrība attīstas nevis tekoši, bet lēcienveidīgi. Par šāda veida lēcieniem kalpo revolucijas. Vienas politiskas iekārtas maiņa pret nākamo notiek ar revolūcijas starpniecību. Un jo cietsirdīgāks bija iepriekšējais valdnieks, jo asiņaināka būs revolūcija.
XVII gs. sākumā Eiropa bija pilna ar pretrunām, visā Eiropas teritorijā, it īpaši attīstītākajās valstīs (Anglija, Francija), feodālisms jau gāja postā un viņa vietā prasījās jauna politiskā sistēma. Politiskās pārmaiņas vajadzēja netikai Anglijai, bet arī visai Eiropai.
Anglijā reformācijas ideoloģija pieņēma puritanisma formu. Puritanisms kā reliģioza straume radās ilgi pirms revolūciju situācijas valstī, bet 20-30 g. XVII gs. pārvērtās antikaraliskas opozīcijas ideoloģijā, kas vēlēja starpbrīžus gan baznīcā, gan valstī.
Pakapeniski puritanisms saskaldījās uz prezbiteriāni1 un indipendiju2.
Runājot par Anglijas ekonomiku var pateikt, ka bija tehniski jaunizgudrojumi un pilnveidošanās, bet galvenais — jaunas formas rūpnieciska darba organizācijas, kuras tika aprēķinātas uz masveida preču ražošanu, tas liecināja par to, ka angļu rūpniecība pakāpeniski pārkārtojās uz kapitālistisku saticību. Strauji auga ogles, metālu un vadmalas ražošana.
Panākumus XVII gs. sasniedza arī tirdzniecība. Jau XVI gs. valstī sāka iekārtoties nacionāls tirgus. Arvien lielāku nozīmi zaudēja ārvalstu tirgotāji, kuri agrāk turēja savās rokās gandrīz visu ārējo valsts tirdzniecību. . Angļu tirgotāji arvien biežāk sāka iekļūt ārvalsts tirgū, pie tam ar panākumiem apspiežot savējos konkurentus.
Par spīti rūpniecības un tirdzniecības diezgan jūtamajiem panākumiem, tie nevarēja attīstīties pilnā mērā, tā kā to attīstība bremzējās ar valdošo feodālo iekārtu. Taču vēl arī pie XVII gs. vidus Anglijas pamatā palika par agrāru valsti, kurā lauki dominēja pret pilsētu, zemkopību pret rūpniecību. …
