Andrejs Pumpurs "Lāčplēsis"

„Teica, ka atradis dziļajā mežā pie kādas lācenes pienīgām krūtīm zīžot šo dīvaino cilvēku bērnu, kuram, kā teica, nolemts no dieviem par tautas varoni vēlāki palikt, priekš kura vārda vien bīšoties visi tautiešu ļaundari nākamā laikā.”
„Tas no lāču mātes lāču ausis un ar spēku mantojis; ja nu kāds tam ausis cīnīdamies nocirstu, lielais spēks tai pašā brīdī tad ar’ viņu atstātu!”
„ Lāčplēs’s tik ar smago šķēpu viens vēl pretī turējās un uz visām pusēm ātri daudz no viņiem nodūra.”
„Lāčplēsis līdz ar citiem vadiem pulces vietā ieradās, kara pulki viņus sveica. Kamēr Lāčplēs’s viņiem tuvumā tikmēr briesmas tālumā.”
„Lāčplēs’s visiem priekšā bruņeniekus nonāvēja,viņa spēkam nelīdzēja dzelzu bruņas stiprākas.”
„Laimdota nu Lāčpēs’s abi nu priekš sevim dzīvoja – apbalvoti slavas darbiem , godāti no tautiešiem. Viņi tagad panāca, ko bija grūti meklējuši – mīlību un laimību.”
„Ūdens blīkšķiens norībēja , un šie abi karotāji pazuda tur dziļumā!”
„ Tas ir lāčplēs’s, kas te cīkstas vēl ar svešo naidnieku , Laimdota tur pilī skatās , gaida, kamēr uzvarēs. Un ar reizi nāks tas brīdis, kad viņš ar savu naidnieku vienu noslīcinās atvarā – tad zels tautai jauni laiki, tad būs viņai svabada!”
…