Andrejs Eglītis

Pirmā plašākā publikācija — dzejoļu krâjums „Kristus un mîla” (1934) — romantiskas ievirzes jaunības pārdzīvojumu atspulgs. Krâjumi „Zelta vālodze” un „Varavīksna” (abi 1939), neraugoties uz dažām K. Skalbes u.c. latviešu dzejas vecmeistaru ietekmēm, apliecina Eglīša dzejas savdabīgumu. Te iezīmējas visai Eglīša dzejai raksturīgās pamatlīnijas — dabiskums, patiesīgums, emocionalitāte, muzikalitāte, spēcīga dzīvības un mīlestības skaistuma izjūta, cilvēka personības veidošanās saskaņā ar dabas un Dieva likumiem, dziļi sakņota tēvzemes mīlestība, savas latviskās identitātes apzināšanās un ticība tautas vitalitātei.
Latvijas neatkarības laikā rakstītās dzejas harmoniskā noskaņa radikāli mainās krājumā „Nīcība” (1942), kas dramatiski satricinošās ainās iedzīvina traģiskos Baigā gada un 2. pasaules kara notikumus. Dinamiskos labā un ļaunā kontrastos, spilgtā un emocionālā ekspresivitātē tēlota tautas cīņa par brīvību un garīguma saglabāšanu krājumā „Uz vairoga” (1946), „Nesaule” (1953; visiem trim krājumiem Kultūras fonda godalga 1943, 1947, 1954). Īpaša vieta Eglīša daiļradē un visā latviešu dzejā ir kantātes „Dievs, Tava zeme deg!” tekstam (per. 1943, grām. 1946).…