Andrejs Eglītis, Svešais cirvis cērt un cērt. Grāmatu Draugs, 1986.
Otrs pasaules kaŗš un ar to saistītā latviešu tautas traģēdija pārvērta Andreja Eglīša dzeju. No Zelta vālodzes dzejnieka ar savu kantāti "Dievs, Tava zeme deg", ar Kurzemes cietoksni un Uz vairoga viņš kļuva par latviešu kaŗavīru cīņu un tautas likteņa paudēju. Un tāds viņš palicis līdz šim laikam, aizvien atgriezdamies pie aizgājušajām kaujām, lūgdams Dievu par savu tautu, lādēdams tās ienaidniekus, dusmodamies par mūsu pašu sīkajām ķildām. Aizvien vairāk personiskais un nacionālais elements saplūst kopā viņa dzejā. Vienu no savām dzejoļu grāmatām viņš nosaucis Audiet mani karogā un savā pēdējā grāmatā dzejolī "Pie bēgļu avota Gotlandē" viņš var teikt to, ko teiktu karogs, ja tas varētu runāt, jo viņš pieder pie tiem, "kas paši ir karogā un kuŗos pašos ir karogs".
Savai pēdējai grāmatai dzejnieks, kā jau dažkārt agrāk, virsrakstam izvēlējies veselu rindu, kas izteic grāmatas pamatnoskaņu: "Svešais cirvis cērt un cērt mūsu tautas saknes". Šī rinda visādās variācijās kopā ar "Mani mīļie, mīļākie, mūsu tauta mirst" refrēna veidā pavada katru dzejoli, reizēm izvērsdamās par veselu patstāvīgu dzejoli. Visam cauri dzejnieks dzird cirvja klaudzienus, kas iznīcina mūsu tautu, un nebeidz to atgādināt. Bet grāmatas apakšvirsrakstā "Nakts saka āmen, rīts allelujā" viņš par spīti pašreizējai tumsai, kādā atrodas mūsu zeme, vēstī tai mūsu uzticību un brīvības sapni
Grāmatu ievada apokaliptiskais redzējums par čūsku, kas jūŗas krastā nebeidz rīt pati savu galvu, un tam atbilst grāmatas beigu nodaļā dzejolis "14. jūnijā" - par zobenu, ko dzejnieks ieliek slepkavas rokā, "lai tas savu galvu pats cirstu, un ne uzreiz, bet visu mūžības mūžu - cirstu"
Pirmā, kas ir arī galvenā grāmatas daļa cieši pieslēdzas iepriekšējās grāmatas Caur daudzām zemju zemēm izjūtām par ceļa meklēšanu atpakaļ uz savu sākumu, par aiziešanas smeldzi, par mirušajiem draugiem, par seno mīlestību, par svešniecību
Nodaļā "Nakts" sakopotas kādas septiņi dzejoļi par nakti, no kuŗiem visasāk nakts baigumu izteic dzejolis par veļu nakti ar veļu peles graušanu. Bet naktij seko rīts un augšāmcelšanās. …
