Andrejs Eglītis dzimis 1912. gada 21. oktobrī Vidzemes novada Ļaudonas pagasta “Siliešos”, kalpu ģimenē. Vismīļākais cilvēks dzejniekam ir māte – Emīlija Eglīte. Viņa bija kalpa sieva, kas pēc vīra nāves izaudzinājusi divus dēlus – Andreju un divus gadus vecāko Jāni. Viņa, būdama dziļi reliģioza, ieaudzina dēlos uzskatu, ka Dievs ir visā, kas patiess skaists un ētiski pilnvērtīgs; Dievs valda dabā un cilvēkos, šajā saulē un aizsaulē.
Bērnību A.Eglītis atceras saistībā ar makšķernieka gaitām pie Aiviekstes, Lielā un Mazā Pleču ezera, ar vēžošanu Svētupē. Dzimtā novada skaistums uz mūžu iegūlis viņa dvēselē, un ir bijis spēcīgs ierosmes avots nākamā dzejnieka personības veidošanā. Par tēvu, kas pirmajā pasaules karā miris, palikušas tikai atmiņas. Taču no tēva – apdāvināta mūziķa, orķestra trompetista, dzejnieks saņēmis lielu dāvanu – spēju izjust mūziku tik dziļi, ka tās ritmiskā viļņošanās jūtama visā viņa dzejā.
Andrejs Eglītis skolas gaitas uzsāk 1922. gadā Ļaudonas pamatskolā. Zēnam skolas gados labi veicas domrakstu rakstīšana. Viņš uzraksta pa dzejolim, kurus uztic iemīļotajai literatūras skolotājai un klases audzinātājai Irmai Pērkonei. Pamatskolas laikā atklājas viņa aizraušanās ar sportu – īpaši ar futbolu. Pēc pamatskolas beigšanas A.Eglītim ir vēlēšanās mācīties ģimnāzijā, bet trūkst līdzekļu. Izglītību viņš ar labām sekmēm turpina Rīgas pilsētas tehnikumā (1929-1935). Arī te viņam laimējas ar latviešu valodas skolotāju J.Neilandu, kas, saskatīdams savā audzēknī dzejnieka dzirksti, cenšas dot arvien plašāku ieskatu literatūrā.
1935. gada rudenī Andreju Eglīti iesauc obligātajā karadienestā. Viņa nodomi saistās ar virsnieka karjeru. 1935. gadā A.Eglītis Daugavpils cietokšņa vasaras nometnes instruktoru rotā iegūst draugu – vēlāko literātu Jāni Andrupu. Pēc gada Andrejs Eglītis iestājas karaskolā, bet drīz vien saprot, ka virsnieka karjera un armijas dresūra nav piemērota viņam. Kopš 1938. gada sākas A.Eglīša žurnālista gaitas laikrakstos “Brīvā Zeme” un “Rīts”, vēlāk arī Latvijas Radio informācijas daļā. A.Eglītis gatavojas iestāties LU Teoloģijas fakultātē, bet nodomus izjauc karš.
1941. gada 14. jūnija masveida deportācijas, ko veic padomju okupācijas iestādes, spēcīgi satricina A.Eglīša dzejas pasauli. Kara apstākļos, kad Latvijai atkal tuvojas frontes līnija, 1943. gadā top Andreja Eglīša un komponistes Lūcijas Garūtas nemirstīgā kantāte “Dievs, tava zeme deg!”. Šis darbs tiek veidots konkursam par tēmu “ Latvju lūgsna Dievam”, ko izsludināja Kuldīgas draudzes mācītāja O.Sakārnis. Darbs iegūst pirmo vietu. Kantāte “ Dievs, tava zeme deg!”, skanējusi visā pasaulē un kļuvusi par savdabīgu mūsu tautas lūgšanu.
…