Andrejs Eglītis ir liela un monolīta personība. Viņa dzīvē un dzejā koncentrējušies tautas traģiskie likteņi vesela pusgadsimta garumā. Dzejnieks veidojies un audzis kopā ar savu laiku, no maiga liriķa – skaistuma, dabas , mīlestības apdziedātāja – kļūdams par tautas ciešanu izteicēju cīņā saucēju un pravieti. Vārdi tauta, dzimtene, brīvība, nākotne, Eglīša dzejā atgūst savu patieso nozīmi un pārliecina.
Eglīša dzimtā novada dabas daiļums, ko klusais Andrejs jau bērnībā dziļi iesakņojis sevī, ir spēcīgs ierosmes avots nākamā dzejnieka personības veidošanā. A.Eglīša dzejā saskatāma dabas varenība pār cilvēku. Cilvēks ir niecība dabas varenības un skaistuma priekšā. Viņš uzskata, ka daba ir godbijīgi pielūdzama, bet šajā pašā laikā cilvēks nepazemojas, bet savienojas ar kādu augstāku garīgu spēku, kas viņu harmonizē.
Raiti ritošie, kā mūzika skanošie panti rada ilūziju, it kā vārdi pilnīgi brīvi plūstu no dvēseles. A.Eglīša poētiskā saskaņā daba un cilvēks ir veselums, ko harmoniskā saskaņā apvieno dzīvības spēks. Dabā dzejnieks saredz skaistuma ideālu, kam veltī himniskas pacilātības, jauneklīgas jūsmas un gaiša dzīvesprieka piepildītas vārsmas:
Zelta vālodze
Priekā skaļi kliedz,
Debess skaistumu
Dievs kad zemei sniedz.
(„Zelta vālodze”).…