Citu cilvēku domas par A.Eglīša personību un daiļradi
Liela nozīme A.Eglīša tapšanā par dzejnieku bija viņa draugam Jānim Andrups, labs dzejas izpratējs un kritisks vērotājs. Dzejnieks, kritiski vērtēdams pats sevi, uzmanīgi uzklausa arī drauga norādes. Šādā laimīgā draudzīgā un sadarbībā Andrejs Eglītis strādā ļoti intensīvi, aug un „īsti nobriest par dzejnieku, it kā pēkšņi iegūdams spēju apvaldīt emociju plūdus un mācīdamies iegrožot tos līdzsvarotā pantā”(J.Andrups).
Jānis Lapiņš, mēnešraksta „Sējējs” atbildīgais redaktors 1937.g. beigās mēnešrakstā „Sējējs” sāka publicēt A.Eglīša dzejoļus. Jānis Lapiņš labprāt skandē Andreja Eglīša dzejoļus un lepojas, ka atklājis jaunu īstu lirisku dzejnieku. „Tas ir jauns Kārlis Skalbe”, tā reiz teicis Arvīdam Dravniekam un noskandējis Eglīša dzejoli „Es vārdu sakni aplēju”.”
„Andrejs Eglītis ir rada putnam, kam arī pasaule tēlojas skaņās un kas savu dvēseli nevar citādi izteikt, kā izdziedāt dziesmās,” saka Jānis Andrups izlases „Putni aizlido” ievadā: „Viņa grāmatās putni ir pati galvenā radība, un tur izveidota pat vesela putnu simbolika. Mīlestība dzejniekam izskan kā žubes dziesma, zelta vālodze ir cilvēka neremdināmo atziņu un skaistuma slāpju paudēja, niedru lijas vienmuļā dziesma skan kā pavadmūzika dzīves jēgas un mērķa meklējumiem, dzīvības un nāves noslēpums atspīd vientiesīgajās ūbeles acīs, kas mūžībā iespiežas dziļāk nekā skolotais prāts. Latvju tautas likteņus dzejnieks pielīdzina paipalas mūžam, kas „aizrit starp druvām, ziemām un vasarām vīdamies cauri”. Putnu koru dziesmām ir „lūgšanu veldze un spēks”. ”
Jānis Andrups Andreju Eglīti dēvē par klusuma dzejnieku: „Lietas viņam sāk runāt tad, kad apklust ārpasaules skaņas, pasaules būtību viņš samana, aizturot elpu. Ļaužu drūzmā viņš noliec galvu un klusē. Šī klusēšana rodas ne aiz vārdu trūkuma, bet aiz godbijības pret tām balsīm, kas nāk no visu sirdīm.”
…