Pēc 2.Pasaules kara ( 1944.g.), kad A.Upīts atgriezās Rīgā, viņš 8 dienas nodzīvoja pie saviem radiem, vēlāk apmetās dzīvoklī Elizabetes ielā. Taču šis dzīvoklis A.Upītim nelikās piemērots viņa ierastajam dzīves stilam un apstākļiem. Tas bija pārāk liels un arī samērā tumšās telpas nerosināja rakstniekā ne mazāko patiku gan dzīvot, gan strādāt.
Tikai 1951.gadā viņš ar savu ģimeni, sievu Olgu un mazdēlu Aivaru, pārvācās uz trešā stāva dzīvokli ēkā Ļeņina (tagadējā Brīvības) un Elizabetes ielu stūrī (nams celts 1911.g. pēc arhitekta E.Poles projekta), kur pavadīja pēdējos sava mūža 19 gadus. Pastāv vairāki uzskati, ka šajā laikā A.Upīša radošākais un spilgtākais mūža cēliens jau bija pagājis, taču, manuprāt, rakstnieka mūžu nevar dalīt šādos posmos, jo katram laikam ir savas, varbūt atšķirīgas iezīmes, tomēr galvenās domas, galvenās idejas, galvenais dzīvesveids saglabājas - tas viss rodas līdz ar cilvēka piedzimšanu un iet viņam līdzi visu mūžu. Šajā sakarā ļoti piemērots liekas A.Upīša teiktais:
“Rakstnieks ir rakstnieks vienmēr un visur. Rakstnieks raksta gan vilcienā braucot, aukstumā kratoties, gan sveču gaismā, gan sēžot siltā istabā.”
Arī dzīvokļa iekārtojums ir pakārtots darbam. Interjers A.Upīti īpaši neinteresēja un neietekmēja viņa rakstīšanas veidu, viņa rakstīšanas vēlēšanos. Protams, dzīvoklī valda izcila kārtība, ko A.Upīts īpaši cienīja ( dažkārt tā bija pat pedantiska kārtība), tomēr visas lietas ir sakārtotas tā, lai vajadzības gadījumā nekad un nekas nebūtu ilgi jāmeklē - viss ir pa rokai un abrīnojami sistematizēts.
Šī dzīvokļa atrašanās vieta jau pašā sākumā A.Upītim likās ļoti piemērota. Viņam patika, ka tas bija pats Rīgas centrs, un, tā kā jau no 1905.gada viņš bija “kreisi” noskaņots, tad viņš pats uzskatīja, ka blakus esošais Ļeņina piemineklis daudzkārt palīdzēja. Atliek tikai minēt, ko šis piemineklis ir devis viņa izpratnē. Varbūt tas ir bijis pamats apziņai, ka viņš ir it kā līdzās personai, kuru viņš uzskatīja par svarīgu, idejiski bagātu un nozīmīgu visā savā dzīvē.
…
