Šis dzejoļu krājums, manuprāt, ir veltīts latvju tautai, kas salīdzināta jau pašā sākumā ar sila priedi. Priedi, kas izrauta no sava sila vēl arvien tur dzimtenē iedzītas dziļas saknes, kas notur to pie spēka un dzīvības, lai kā arī galotne nelocītos. Ir daudz vēju, kas loka katrs uz savu pusi priedi, bet viņa to visu iztur, lai beigās atgrieztos savā silā un dzimtenē.
Autors šajā krājumā apraksta latvju tautas pārciesto pēc 2. pasaules kara, balstoties uz saviem pārdzīvojumiem -nodarītās sāpes, postījumus, bailes, nezūdošo dzimtenes mīlestību, tautas vienotību un spēju pēc visa pārciestā, saglabāt cerību uz labākiem laikiem.
Krājumam cauri vijas dziļš patriotisms pret dzimteni no autora puses. Var just, ka autors ļoti mīl savu dzimteni, tautu un valodu un ka nekur viņš nespētu būt tik laimīgs kā dzimtenē, runājot ”mātes valodā”. Domāju, ka tie cilvēki, kas piedzīvojuši šos laikus pret dzimteni izjūt daudz lielāku cieņu un mīlestību nekā tie, kas dzimuši jau brīvā Latvijā un nav ar to visu tik tiešā veidā saskārušies. Tajos laikos patriotisms bija izteiktāks, jo nācās piedzīvot tos laikus, kad Latvijā nebija brīvības un to pārvaldīja citas tautas varmācīgā vara un diktatūriskais režīms.
Izlasot krājumu, manī radās pārdomas par visu to, ko latvju tautai ir nācies pārciest un piedzīvot, lai tagad mēs varētu teikt, ka Latvija ir brīva un neatkarīga valsts ar savu valodu un kultūru. Tie Latvijai nebija viegli laiki, bet tagad ir neaprakstāms lepnums iet pa Vecrīgu, Rīgas ielām un citām vietām Latvijā, zinot, ka kādreiz šeit viss bijis nopostīts līdz ar zemi, bet tagad Latvija beidzot ir uzziedējusi kā skaista un krāšņa puķe, ko visi apbrīno un saka, cik šeit Latvijā tomēr ir skaisti un silti. Ir lepnums par savu tautu un tās sasniegto brīvību.
Grāmatiņa ir paša autora dzīvesstāsts no brīža, kad tas redzējis dzimtenei nodarīto, pats ticis izsūtīts uz daudziem gadiem svešumā un, nezaudējot dzimtenes mīlestību, spējis atgriezties mājās.…
