Andreja Eglīša dzeja

Andrejs Eglītis ir dzimis 1912. gada 21. oktobrī Ļaudonas pagasta Sileišu mājās. A. Eglīša vecāki bija kalpi, taču, neskatoties uz to, viņš tika cik iespējams labi skolots – no 1922. līdz 1928. gadam mācījies Ļaudonas pamatskolā, pēc tam Rīgas pilsētas tehnikumā (1929.-1935. gadam). 1935. gadā Eglītis tika iesaukts obligātajā kara dienestā un neilgi arī mācījies karaskolā. Strādājis laikrakstos „Rīts” un „Brīvā Zeme” (1937.-1940. g.), kā arī Latvijas radio informācijas daļā par reportieri (1939.-1943. g.). Otrā pasaules kara laikā A. Eglītis strādāja par Latvijas leģiona 19. divīzijas kara korespondentu. Bēgot no padomju okupācijas režīma, 1945. gada naktī no 7. uz 8. maiju Andrejs Eglītis bēgļu laivā devās no Liepājas uz Zviedriju. Tur viņš 1947. gadā dibināja Latviešu Nacionālo fondu, kļūdams par tā ģenerālsekretāru līdz pat 1998. gadam, kad tika iecelts par šī fonda padomes goda priekšsēdi. Bijis arī žurnāla „Ceļa Zīmes” atbildīgais redaktors (1948.-1952. g.) un redaktoru kolēģijas loceklis (1952.-1978. g.). 1998. gada 13. augustā Andrejs Eglītis atgriezās Latvijā un līdz pat savai nāvei 2006. gadā dzīvoja Rīgā. Šajos gados Andrejs Eglītis bija Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis, Latvijas PEN kluba biedrs, organizācijas „Daugavas vanagi” goda loceklis, Rakstnieku savienības biedrs un saņēmis vairākus apbalvojumus: PBLA Tautas balva (1972. g.), Triju Zvaigžņu ordenis (1994. g.), Anšlava Eglīša fonda balva (1995. g.), Kultūrkapitāla fonda un Rakstnieku savienības gada balva par mūža ieguldījumu literatūrā 2002. gadā.…