Anarhisms kā mācība radās 19. gs. Par tā tēvu tiek uzskatīts Pjērs Żozefs Prudons (P.J.Proudhon; 1809.15.I-1865.19.I). Viņš bija pirmais, kas savu mācību nosauca par ANARHISMU. Vārds ANARHIJA ir cēlies no grieķu valodas - an un archi - bez varas, varai pretējs.
Tomēr viņš nebija pirmais, kas pauda šādas idejas. Pirms P.Prudona līdzīgas idejas bija izteicis Dżerārds Vinstenlijs (G. Vintstanley; 1609.-1660.) savā darbā "Brīvības likums" (1652) un Viljams Godvins (W. Godwin; 1756.3.III-1836.7.IV).
Taču galvenais darbs anarhisma kā vienotas teorijas sistēmas izveidē pieder četriem cilvēkiem - Maksim Štirneram, P.J.Prudonam, M.Bakuņinam un P.Kropotkinam.
Anarhisms visplašāk attīstijās romāņu zemēs - Francijā, Itālijā, Spānijā, kā arī Šveicē, Nīderlandē un dażās Latīņamerikas zemēs. 19.gs. beigās anarhisti centās panākt valsts iznīcināšanu ar individuāliem terora aktiem, uzbrūkot valdības locekļiem un parlamentiem (bumba franču deputātu namā 1893. gadā, Francijas prezidenta (1898.g.), Itālijas karaļa (1900.g.), Austrijas Ķeizarienes (1898.g.) nogalināšana ). Eiropas valstu valdības sāka nesaudzīgi vajāt anarhistus un tie atteicās no terora, pārejot uz tiešās akcijas cīņas metodēm: streikiem, sabotāżu, boikotu, demonstrācijām, mītiņiem. Anarhisti neatzīst strādnieku politisko cīņu un parlamentārismu.
Būtība:
Anarhisms ir politiska mācība par tādu sabiedrisku iekārtu, kurā nebūs piespiedu varas un cilvēku attiecības noteiks brīvs līgums…