Pretēji Indijas un Ķīnas kultūrām, kuras nepārtraukti attīstījušās no vissenākajiem pirmsākumiem līdz mūsdienām, par Amerikas senajām kultūrām diemžēl jāsaka, ka tās beigušas pastāvēt aptuveni pirms četrsimt gadiem, kaut arī paši šī kultūras nesēji turpina dzīvot savos pēcnācējos, kurus šajā kontinentā varam sastapt arī šodien.
Laika gaitā radušās dažādas versijas par ceļiem, pa kādiem senie cilvēki nonākuši Amerikā. Visticamākā no tām izsaka pieņēmumu, ka aptuveni pirms 30 – 40 tūkstošiem gadu Sibīriju ar Aļasku savienojusi sauszemes pāreja, pa kuru no Āzijas kontinenta klejojošās pārceļotāju ciltis, sekojot medījumam, nonākušas Ziemeļamerikā. Pirms 12 tūkstošiem gadu tās sasniegušas Centrālameriku, bet astotajā gadu tūkstotī jau bija šķērsojušas visu Dienvidameriku, Ir atsevišķas versijas, kurās apgalvots, ka Dienvidamerikā pārceļotāji nonākuši jau 20.gs. p.m.ē.
Atšķirīgi no Indijas un Ķīnas, Jaunās Pasaules pašas senākās kultūras neveidoja milzīgas impērijas. Tās drīzāk bija etniskas grupas, kuras vienoja izcelsmes, mitoloģijas, bieži vien arī tradīciju kopība, bet nodalīja valodas atšķirības. Tās varēja savā starpā apvienoties, nošķirties un atkarībā no situācijas mainīt savu apmešanās vietu . Ap 2500. – 1500.g. p.m.ē. dažas no šim grupām pārorientējās uz zemkopību, veidojot pastāvīgas apmetnes, kas pamazām tapa par civilizāciju centriem. Kā nozīmīgākās varam minēt maiju un acteku civilizācijas Centrālamerikā un inku valsti Dienvidamerikā. Šo kultūru savdabība neļauj tās sajaukt ne ar vienu no Vecās pasaules kultūrām. Visspilgtāk tā izpaužas mitoloģijā, arhitektūrā un mākslā.
Meklējot Centrālajā Amerikā maiju un acteku kultūru priekštečus, nonākam pie arheologu liecībām par senāko Amerikas pilsētu Laventu un tās cēlajiem olmekiem (šīs nezināmās civilizācijas nosaukums dots pēc olmeku cilšu grupas, kas 11. – 14. gs. Dzīvoja Meksikas teritorijā, Tobasko un Verakruskas tropiskajās zemienēs). Šīs kultūras pastāvēšana tiek datēta, sākot ar 2. gt. vidu p.m.ē. līdz pat mūsu ēras pirmajiem gadsimtiem, bet par īpašu uzplaukuma periodu uzlūkots laiks no 800. – 400. g. p.m.ē.
Laventa no mūsdienu priekšstatiem par pilsētu atšķiras ar to, ka tā pamatā kalpo nevis par iedzīvotāju pastāvīgu apmešanās vietu, bet gan par reliģiskā kulta centru, uz kurieni apkārtējās olmeku ciltis devušās svētceļojumos. Centra uzturēšana, celtniecības darbu plānošana, kā arī rituālu organizēšana – tie ir bijuši priesteru galvenie uzdevumi.
…
