Alva dabā un tās iegūšana.
Pēc ķīmisko elementu izplatības Zemes garozā alva ieņem tikai 46. vietu, taču cilvēks šo metālu pazīst jau 6000 gadu. Brīvā veidā tā sastopama reti. Svarīgākie alvu saturošie minerāli ir kasiterīts jeb alvas akmens SnO2 un stannīts jeb alvas kolčedāns, kas satur arī varu, dzelzi un sēru. Alvas rūdas koncentrētas teritorijā, kas piekļaujas Klusā okeāna rietumu daļai, kā arī Kazahijā, Bolīvijā, Nigērijā, Zairā.Alvu iegūst, alvas dioksīdu SnO2 reducējot ar oglekli
Parastajos apstākļos alva ir sudrabbalts mīksts metāls(balta alva). To liecot, dzirdams raksturīgs troksnis, kas rodas, alvas kristāliem beržoties citam gar citu. Šo parādību sauc arī par alvas kliedzienu. Alvai ir zema kušanas temperatūra, tā viegli vēlmējama un var izveidot foliju, ko suac par staniolu. Temperatūrā, kas zemāka par 13,2 o C, baltā alva sāk pārvērsties pelēkajā alvā ( - Sn).Ar to izskaidrojama irdenu pelēku traipu rašanās uz alvas izstrādājumiem. Šo parādību sauc par alvas mēri . Pēc pelēkās alvas kristalizācijas centru izveidošanās , alvas mēris var progresēt sevišķi temperatūrās, kas zemākas par 0o C.-33...-30oC temperatūrā baltā alva momentāni sairst pelēkā pūlverī. Pelēkā alva ir stabila arī parastajos apstākļos, taču,ja pelēkās alvas pulveri sakarsē līdz 200o C un atdzesē, tad tas pārvēršas blīvā baltā alvas masā.…
