Latviešu zemnieku sētās svētku reizēs tradicionāli dzerts mājās darīts alus. Alus dzeršanai svētku mielastā bija tik liela loma, ka lielākus godus sarunvalodā devēja par dzīrēm, kam pamatā bija vārds dzert. Teica: dzert kāzas, dzert bēres. Šie teicieni nav zaudējuši nozīmi vēl tagad, atgādinot tos laikus, kad svētku galdā goda vietā bija putojoši alus kausi.
Alus darīšana un dzeršana arī šogad ir latviešu tradicionālās kultūras spilgta un ļoti dzīvīga lappuse, aktīvs identitātes veids. Piederība pie savas zemes un kultūras tiek sevišķi izjusta tad, ja, sekojot tradīcijām, alus tiek darīts mājās no pašu sētiem miežiem.
Alus darīšanai ir ļoti sena vēsture. Alus ir labības produkts. Tas radās līdz ar zemkopību. Taču reibinošu dzērienu aizsākumi meklējami krietni agrāk.
Reibinošā dzēriena attīstības gaita, sākumā raudzējot medu, vēlāk – sasmalcinātus graudus, izsekojama arī Latvijā. Tās teritorija ietilpa Ziemeļaustrumeiropas meža bišu un meža dravniecības areālā. Pirmā liecība par dzērienu latviešu senču rituālā, kas apliecina tā gatavošanu saskaņa ar paražu no medus, ir senākajā Latvijas takstītajā avotā – Indriķa hronikā.
Medus dzērieni Latvijā saglabājās arī turpmākajos gadsimtos. Tā bija Baltijas un visas Austrumeiropas mežu joslas raksturīga parādība, saistīta ar plaši piekopto mežadravniecību. [3]
Ir pētījumi, kas apliecina, ka ar profesionālām iemaņām šādu dzērienu gatavojuši trīs gadu tūkstošus pirms mūsu ēras – Sīrijā un Mezopotāmijā, vēlāk Ēģiptē. Šie atrastie apliecinājumi ir saistīti ar zemkopības radīto dzīvesveidu, iesala gatavošanu no graudiem, maizi kā vienu no sastāvdaļām un alus tirdzniecību. Senās Divupes zemēs starp Tigru un Eifratu zemkopību kā dzīvesveidu bija nostiprinājušas šumeru ciltis. Viņi, pēc vēsturiskās izpētes datiem, varētu būt pirmie alus regulārie brūvētāji.
Vēstures avotos Babilonijā fiksēts arī īpašs alus sadalījums, kas ļauj speciālistiem apgalvot, ka šeit pazītas ap 20 alus šķirnes.…