Tīru spirtu iemācījās iegūt arābi 6. – 7. Gadsimtā un nosauca to par ‘al kogol’, kas nozīmē ‘reibinošais’. Vīna pārtvaicēšana un tīra spirta ieguve krasi pastiprināja dzeršanu. Nav izslēgts, ka tieši tādēļ musulmaņu reliģijas islama pamatlicējs Mohameds (570 – 632) aizliedza lietot alkoholiskus dzērienus. Šis aizliegums vēlāk pārgāja arī musulmaņu svētajā grāmatā korānā (7. gs.). Kopš tiem laikiem nu jau divpadsmit gadsimtus musulmaņu zemēs alkohola lietošana ir aizliegta, bet šī likuma pārkāpēji (dzērāji) tiek bargi sodīti.
Taču pat Āzijas zemēs, kur vīna lietošanu aizliedza reliģija (korāns), vīna kults uzplauka un pat tika apdziedāts dzejā.
Viduslaikos arī Vakareiropā iemācījās iegūt stipros alkoholiskos dzērienus, pārtvaicējot vīnu un citus rūgstošus, cukuru saturošus šķidrumus. Leģenda stāsta, ka pirmais šo operāciju paveicis itāļu mūks alķīmiķis Valentiuss. Nomēģinājis jauniegūto produktu un stipri iereibis, alķīmiķis pavēstījis, ka viņš atklājis brīnumainu eliksīru, kas veci var padarīt jaunu, nogurušu – mundru, noskumušu – priecīgu. Kopš tā laika stiprie alkoholiskie dzērieni plaši izplatījās visās zemēs. Pirmām kārtām tas notika uz strauji pieaugošas alkohola rūpnieciskās ražošanas rēķina, kurai izmantoja lētas izejvielas (kartupeļus, cukura ražošanas atlikumus, etc. ). Alkohols tik strauji ienāca sadzīvē, ka praktiski neviens rakstnieks, mākslinieks vai dzejnieks nevairījās no šīs tēmas. Tādas ir arī vecajos holandiešu, itāļu, spāņu un vācu audeklos attēlotās dzīru ainas.
Alkoholisma ļauno spēku izprata daudzi sava laika ievērojamākie ļaudis. Pazīstamais reliģijas reformators Mārtiņs Luters rakstīja: ‘Katrai zemei ir jābūt savam velnam: mūsu vācu velns ir pamatīga vīna vāts.’…
