Saslimšanu ar alkoholismu var noteikt pēc fakta – cilvēks izjūt nepārvaramu vēlmi iedzert. Nav nozīmes, cik daudz un cik bieži viņš iedzer, bet svarīgi ir tas, ka šī vēlme ir tik uzmācīga, tik ļoti nospiedoša, ka slimnieks nespēj to pārvarēt, un, lai saņemtu zināmu spirtoto dzērienu devu, gatavs ziedot ģimenes intereses, upurēt personisko labklājību, graut sabiedrisko kārtību un pat pārkāpt likumu.
Alkoholiķi vada viņa vēlme. Cilvēkam, kam nav bijis nekāds sakars ar medicīnu, šis apstāklis šķiet pavisam mazsvarīgs, to viņš neuzskata par slimības simptomu. Saslimušais ar alkoholismu nespēj sevi ierobežot, viņa rīcību vada tieksme uz iedzeršanu, nevis gribasspēks. Ar šo faktu grūti samierināties gan pašam slimniekam, gan tiem, kas ap viņu. Tādēļ sastopami cilvēki, kas uzskata, ka atmest dzeršanu var, tikai nepieciešams saņemt sevi rokās. Tik tiešām kādu laika sprīdi (atkarībā no individuālajām īpatnībām un slimības stadijas) alkoholiķis spēj atturēties no grādīgo dzērienu lietošanas, bet pēc tam organisms tik un tā prasīt savu. Ilgstošas žūpošanas rezultātā alkohols kļūst par nepieciešamu asins sastāva komponentu, pat bioloģisko šūnu elementu, kuras nodrošina organisma dzīvības funkcijas. Tiklīdz alkohola daudzums organismā kļūst mazāks nekā tas individuāli nepieciešams, slimnieks izjūt nepārvaramu vēlmi iedzert. Viņš nespēj absolūti nelietot alkoholu bez medicīniskās palīdzības.…
