Par nožēlu jāatzīst, ka pēdējā laikā alkoholisms ļoti strauji izplatās tieši jauniešu vidū. Alkoholisms, patiesībā ir ļoti plašs un izstiepts jēdziens, bet šajā darbā ar alkoholismu es neesmu domājis vairuma jauniešu neatņemamu izklaides sastāvdaļu, alus glāzi pie vakariņām, šampanieti svētkos, vai vienkāršu iedzeršanu draugu lokā, kā arī visu to kas notiek studentu kojās, bet gan alkoholismu, kā neārstējamu mūža slimību, kuru ir iespējams tikai apturēt, bet ne izārstēt! Dzeršana, kā arī žūpošana ir tikai alkoholisma izraisītājs, bet tas vel nav alkoholisms, kā slimība. Un, manuprāt, ļoti liela sabiedrības daļa nemaz nenojauš cik patiesi nopietna slimība ir alkoholisms, un nemaz neapjauš tā patiesos apmērus mūsu valstī, kā arī postošo ietekmi, gan uz valsts ekonomiku, gan sociālajām jomām. Alkoholisms, kā slimība tiek iedalīts trīs stadijās : pirmā, jeb neirastēniskā stadija, tas ir pieradums pie ļoti lielām alkohola devām un vemšanas aizsarg refleksa pilnīgs zudums, kas parasti ilgst 1-3 gadus, otrā, jeb narkomānijas stadija, kas parasti ilgst 4-6 gadus, kurā tieksme pēc alkohola ir nepārvarama, un trešā, jeb encefalopātijas stadija, kad cilvēks vairs nepanes lielas alkohola devas. Protams, tas ir tikai vidējais rādītājs, jo katram cilvēkam individuāli var izpausties šīs stadijas ilgums. Manuprāt, šo problēmu ļoti labi raksturo citāts no R.Blaumaņa darba „Purva bridējs” “Mīļo, Edgar,” viņa sacīja laipni pārmetošā balsī, “man ar jums jābaras. Es dzirdu, jūs atkal stipri dzeriet.” ”Jā, madām. Es dzeru. Tiesa gan. Stipri.” … manī ir it kā velns, kuru nevaru un nevaru nomākt. Tas mani uz galvas iegrūž purvā atpakaļ, kad jau domāju: nu esmu izbridis malā.” “Es nevaru teikt, ka esmu kā bērns, kas nezina, kas ļauns, kas labs. Bet man uznāk tāds nelabs.. tāda griba.. un tad viss sajūk… aizmirstas… un tas sliktais izliekas tik labs… un es degu pēc tā… un turos pretim… iegāzos… un beigts…” .…