Zinātne jau sen konstatējusi, ka alkoholisma attīstībā liela nozīme ir iedzimtībai. Tēvi un mātes bieži savu nelaimi nodod bērniem, ko paši saņēmuši „pūrā” no saviem vecākiem. To jau Garlībs Merķelis teica, ka „alkoholisma pamati mums ir sen ielikti”. Pietiek jaunietim sākt lietot alkoholu, viņam vairs nav nekāda aizsargmehānisma - sākas strauja tieksme pēc alkohola. Jau no pirmajiem alkohola lietošanas mēģinājumiem jaunietis ātri vien nodzeras.
Visbiežāk raksturīga krustveida ģenētiskā pārmantojamība - meitām alkoholisms vairāk iedzimst no tēviem, dēliem - no mātēm.
Taču var arī iedzimt no vectēviem un vecmammām. Zēna tēvs var būt pilnīgs nedzērājs, bet, ja pa mātes līniju senčos būs alkoholiķi, tad pastāv liels risks, ka dēls saņems šo „mantojumu”.
Un otrādi - ja pa tēva līniju dzimtā būs alkoholiķi un ģimenē piedzims meita, viņai var rasties nosliece uz alkoholu. Ja ģimenē kādam ir alkoholisms, tad bērns ļoti jāsargā no grādīgajiem dzērieniem, citādi viņš strauji sāks dzert.
Taču alkoholiķu vecāku bērnam var izstrādāties pret alkoholu arī pretēja reakcija. Ja bērns ikdienā redz, ka tēvs vai vecaistēvs dienu dienā dzer un vemj un mokās ar paģirām, zēnam var rasties tāds riebums pret alkoholu, ka viņš visu mūžu būs atturībnieks.
Otrs galvenais iemesls - pie mums gados pārāk jauniem cilvēkiem sāk pārdot alkoholiskos dzērienus, un tajā jāvaino tirdzniecības darbinieki un policija.
Nākamais iemesls - pārmērīgā darba slodze un stress gan ģimenē, gan darba kolektīvos.…